3. aprīlis vēsturē un senās avīzēs. Latviešu literatūrvēstures pamatlicējs

1865. gada 3. aprīlī. Pirms 160 gadiem Džūkstes pagasta "Lūļu" saimnieka ģimenē piedzima pedagogs, dzejnieks, vairāku preses izdevumu redaktors, literatūrkritiķis un literatūrvēsturnieks Teodors Zeiferts.

Laikā no 19. gadsimta 80. gadiem un beidzot ar 20. gadsimta 20. gadiem Zeifertu ierindoja starp nozīmīgākajiem latviešu literatūras vērtētājiem. Kā kritiķis viņš allaž pieprasījis no autoriem reālismu, kas atstāja pozitīvu iespaidu uz latviešu rakstniecības attīstību kopumā. Tiesa, laikabiedri atzīmējuši, ka reizē Zeiferts ne vienmēr bijis "gaišredzīgs pret jauniem talantiem". Piemēram, pret Jāni Poruku. Vienlaikus Zeiferts "atrada" un ar savu vērtējumu cēla tādus autorus kā Vilis Plūdons, Fricis Bārda, Jānis Ziemeļnieks. 

Literatūrvēsturnieki viņu uzskata par pirmo, kurš sistemātiski sāka vākt materiālus par latviešu rakstniecības vēsturi, turklāt ievērojot, ka katrs autors ir saistīts ar sava laikmeta realitāti un uzskatiem. 

Tas lielā mērā atspoguļojies Zeiferta nozīmīgākajā darbā – pētījumā "Latviešu rakstniecības vēsture", kas trīs sējumos iznāca no 1922. līdz 1925. gadam. Jāpiebilst, ka 19.–20. gadsimta mijā viņš, izmantojot segvārdu Reinhold Kaupo, publicēja apcerējumus par latviešu literatūru vācu un austriešu preses izdevumos. Tomēr līdz Pirmajam pasaules karam Zeiferta maizes darbs pamatā bija skolotāja amats, nevis kritikas un raksti. Pēdējiem viņš veltīja savu no pedagoģijas brīvo laiku. Zeiferta kolēģis Jānis Grīns atzīmējis: "Klases darbs viņam bija gan mīļš, taču tuvāk pie sirds bija otrs." Pēc Latvijas valsts nodibināšanas atzītais literatūrkritiķis lasīja lekcijas latviešu literatūras vēsturē Latvijas Mākslas akadēmijā. Laikabiedri atceras, ka Zeiferts bijis ļoti sistemātisks un aizrautīgs darbā. Piemitušas arī dažas īpatnības. 

No draugiem viņš prasījis, lai tie stingri atcerētos viņa dzimšanas dienu – 3. aprīli – un vārda dienu 9. novembrī. 

Tāpat arī pats Zeiferts rūpīgi ievērojis draugu svinamās dienas. Tādās dienās viņš atļāvies atslābt un papriecāties. Tikmēr Vecgada vakarā Zeifertam bijis paradums palikt vienam, lai pārdomātu pagājušo un iecerētu nākamo, kā arī uzrakstītu kādu "prātniecisku dzejoli".

1926. gadā par saviem nopelniem Teodors Zeiferts saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. Trīs gadus vēlāk aizejot mūžībā, viņš atstāja pēc sevis aptuveni 20 grāmatu, ap 100 garāku rakstu un daudz jo daudz recenziju preses izdevumos.

"Latvis", 1925. gada 3. aprīlī

Illenebs ar savu saimi aizbrauca. Vakar plkst. 8 rītā no Rīgas aizbrauca pazīstamais zvēru dresētājs Illenebs ar saviem zvēriem. Viņa aizbraukšana bij sapulcinājusi daudz skatītāju.

Zvēri savos būros – vagoniņos izturējās mierīgi. Lauvas vēl gulēja. Lāči bāza purnus un ķetnas caur restēm, acīm redzot, izlūdzās, lai viņus vēl pēdējo reizi pamielotu ar gardumiem. Vagoniņus novietoja uz smago ormaņu ratiem. Zirgi, jusdami plēsīgo zvēru tuvumu, nemierīgi dīžājās. Līdzīgā vagoniņā dzīvo arī pats Illenebs ar savu ģimeni. Savādā kompānija izbrauca uz preču staciju, kur novietojās uz platformām. Illenebs aizbrauca uz Hanoveru.