Angļu garais loks bija pietiekami baiss un efektīvs ierocis, ar kuru Britānijas vietējie karaļi lieliski spēja pārvaldīt un sargāt savas teritorijas. Savukārt franči tajā laikā priekšroku deva arbaletam. Tad nu daudziem domas dalījās: garā loka visvarenībai nesatricināmi ticēja gan karaļi un vienkāršie ļaudis, gan tostarp arī literāti, piemēram, Arturs Konans Doils, savukārt Roberta Stīvensona “Melnajā bultā” kāds no varoņiem visnotaļ nepatriotiski apgalvo, ka arbalets vienmēr uzvarot loku.

Angļu karalis Ričards Lauvassirds vēl līdz pat pēdējam momentam pirms aiziešanas bojā no arbaleta šautras nenogurstoši un visviet kā labāku un pārāku popularizēja tieši šo ieroci, ar kuru turklāt pats esot rīkojies visnotaļ prasmīgi. Tiesa, Ričards nebija īpaši liels Anglijas patriots, jo uzaudzis un izaudzināts Francijas Akvitānijā, un Britāniju viņš uzskatījis tikai par savu naudas maciņu – varot pieņemt, ka viņš dvēselē vairāk ir francūzis nekā anglis. Taču jau grūtāk būs ignorēt faktu, ka karalis Henrijs VIII arī prasmīgi prata šaut ar arbaletu. Lai gan vēstīts, ka uz viņa flotes flagmaņa “Mary Rose” nav atrasts neviens arbalets, lokus kopā ar šā kuģa atliekām no dzelmes izcēla tik lielā kopskaitā, ka pilnībā pietiek, lai ar tiem apgādātu visus Anglijas muzejus. Tātad joprojām paliek jautājums: loks vai arbalets?