Taču, kā zināms, jaunu meiteņu sirdīm neviens nevar lieki pavēlēt...

Šā cilvēka dzīvesstāsts līdzinās dīvainai pasakai, kurai gan nekādi nav saskatāmas laimīgas beigas. Tajā viņai savas istabas vietā ir piedrazoti bēniņi, pārtikas vietā – ēdienu atliekas, draugu vietā – žurkas... Tāda bija dzīve kādai 19. gadsimta franču meitenei, vārdā Blanša Monjē, kura savdabīgajā ieslodzījumā pavadīja veselu ceturtdaļgadsimtu jeb tātad 25 gadus. Kāpēc tā?

Mātes atriebīgais lēmums

Pirmajā acumirklī varētu šķist, ka šeit ir runa par tā dēvēto nelabvēlīgo ģimeni, taču tas gluži tā nav. Blanša piedzima 1849. gadā Francijas pilsētā Puatjē visnotaļ pārtikušā aristokrātiskas izcelsmes ģimenē. Vēl viņai bija arī brālis Marsels. Tēvs vietējā universitātē bija fakultātes dekāns, savukārt māte atļāvās piekopt visnotaļ vaļīgu un savā ziņā liekēdīgu dzīvesveidu jeb bija vienkārši tā dēvētā “salonu lauva”. Neskatoties uz visu to, Blanšas vecāki bija arī reliģiski apmāti un pat necilvēciski dievbijīgi.

Varētu likties, ka Blanšai kopš piedzimšanas bija jauka dzīve: lepnas viesības, galma pieņemšanas, sarunas par augstām tēmām, dižciltīgi kavalieri un viss tamlīdzīgais. Turklāt viņu pašu daba bija apveltījusi arī ar pievilcīgu ārieni: maza un glīta seja, gari un viļņoti mati, smalka un gracioza figūra. Kopumā ņemot, visīstākais tā laika sieviešu ārējā daiļuma ideāls. Viņas savdabīgais atturīgums un pat tāds kā valdzinošs biklums vīriešus piesaistīja gluži kā magnēts, lai gan Blanša nesteidzās ar kāda konkrēta partnera izvēli.