Daudziem tas, protams, var šķist līdzvērtīgs zinātniskajai fantastikai, taču pētnieki pauduši, ka tā dēvētais laiktelpas kontinuums ir Einšteina relativitātes teorijas fundamentālā koncepcija. 

Tomēr šīs lielā mērā ļoti sarežģītās idejas saprašana var izrādīties pietiekami sarežģīta tiem, kuriem nav pieredzes fizikā. Proti, laiktelpas kontinuums vispār ir četru dimensiju (4D) struktūra, kas apvieno trīs telpas dimensijas (garumu, platumu un augstumu) ar laiku kā ceturto dimensiju. Un tā vietā, lai aplūkotu laiku kā atsevišķu būtību, minētā laiktelpas koncepcija to apvieno ar trim telpiskajām dimensijām. Līdz ar to notikumus laiktelpā pārstāv četras koordinātas: trīs no tām norāda uz notikumu izvietojumu attiecībā pret atskaites punktu, bet viena – uz laiku, kurā tie notiek.

Lai arī Einšteina relativitātes teorija telpas laiku padarījusi par vienu no vissvarīgākajām mūsdienu fizikas sastāvdaļām, paši fiziķi to sevī izauklējuši jau ilgu gadu gaitā. Uzsvērts, ka telpas un laika apvienošanu noteicis priekšstats par to, ka gaismas ātrums faktiski uzskatāms par pastāvīgu faktoru, kas saista laiktelpas notikumus. Viens no grūtākajiem momentiem laiktelpas kontinuuma apjēgšanā saistīts ar cilvēkiem piemītošo laika uztveri. Atšķirībā no trim telpiskajām dimensijām laiku parasti uztver unikālā veidā, un tas to ievērojami atšķir no garuma, platuma un augstuma.