Par visiem šā slepenā darījuma sīkumiem tajā laikā zināja tikai daži augstākie PSRS vadības pārstāvji.

Pēc 1. Pasaules kara atbilstoši Versaļas miera līgumam Vācijai bija aizliegts uzturēt pašai savu militāro rūpniecību, aviāciju un bruņutehniku, nemaz nerunājot par indīgajām kaujas vielām. Taču gluži nesen atklātībā nācis fakts par to, ka 20. gadu sākumā padomju valdība atsaukusies kādai slepenai Vācijas iniciatīvai kopā ar boļševikiem izstrādāt jaunus ķīmisko ieroču veidus. 

Šo kaujas vielu ražošanu un izmēģinājumus vajadzēja īstenot padomju teritorijā, kas nebija pretrunā ar Versaļas līgumu.

Absolūti slepena indīgā dzira

Slepeno pārrunu rezultātā 1923. gada 14. maijā tapa PSRS un Vācijas parakstīta slēgtā vienošanās, kas paredzēja Samaras guberņas ciematā Trockā (vēlāk pārtapa par pilsētu Čapajevsku) bijušajā Ušakova ķīmijas rūpnīcā izvērst iprīta (iekārta “T”) un fosgēna (iekārta “H”) ražošanu, kā arī uzstādīt tehnoloģiskās līnijas šeit saražoto kaujas vielu (KV) iepildīšanai artilērijas šāviņos. Vēstīts, ka atbilstoši reihsvēra rīkojumam Vāciju šajā darījumā bija uzticēts pārstāvēt koncernam Hugo Stolzenberg.

Jau drīz nolūkā maksimāli efektīvi izpildīt šīs slepenās vienošanās punktus puses parakstīja dibināšanas līgumu – par PSRS teritorijā izveidojamu jauktu padomju–vāciešu akciju sabiedrību Bersol. Par līguma galveno mērķi nosakot abu līgumslēdzēju valstu vajadzībām nepieciešamā iprīta un fosgēna ražošanas organizēšanu Trockas ciematā uzbūvētajā ķīmiskajā ražotnē.