Valodnieku pētījumi liecina par Laimas vārda seno cilmi – Jānis Endzelīns uzskatīja, ka tas atvasināts no darbības vārda “laist saknes”. Ernests Frenkels skaidroja, ka tas radies no baltu pirmvalodas vārda *laid-me, tas turklāt no indoeiropiešu pirmvalodas vārda saknes *leid- “likt, atlaist”. Šo savdabīgi apstiprina arī viens no Laimas epitetiem “licējiņa”, jo viņas likums nosaka cilvēku likteņus.

Ej, Laimiņa, kur iedama,

Nāc jel mani apraudzīt;

Nāc jel mani apraudzīt,

Kāda mana dzīvošana.

Kas ir Laima?

Tautasdziesmas teic, ka Laima ir paša Dieva meita – mītiskā dievestības pārraudzītāja vidē un laikā, kur izšķiras cilvēka mūžs.

Mīļa Laima, Dieva meit`,

Nāc dziesmiņas darināt;

Teic dziesmiņas, dziedi pati

Par jauniem, par veciem.

Laima pārvalda baltu un zaļu krāsu, cilvēka sirds Saulīti un Laimas slotiņu, ko pazīstam kā vienu no senču zīmēm. Sievas darinājušas meitām un krustmeitām Laimas jostu – izrakstītu jostu, ko var aptīt trīs reizes ap vidukli, vismaz deviņām zīmēm ar zaļu pavedienu, kā aizsardzības un sievu spēka zīmi.