Spāņu iebrukšana Centrālamerikā un tās pakļaušana patiesībā nekad nav bijusi viegla, un galvenā problēma jau kopš paša sākuma bija ārkārtīgi lielais attālums līdz metropolei, kā dēļ agresoru kuģi ne gluži vienmēr spēja aizkļūt līdz iekarotajām zemēm viņpus okeānam. No tā izrietēja otra nopietna problēma, proti, apgrūtinājums saistībā ar papildspēku pieplūdumu.

Dažādu krājumu piegādes problēmu varēja atrisināt, izmantojot vietējās kultūras, un ieročus varēja uzglabāt pamatiedzīvotājiem jau nolaupītajās zemēs (piemēram, Sansalvadorā vai Jamaikā), savukārt cilvēkus vai zirgus nevarēja tik vienkārši “uzglabāt”, arī viņu pārvadāšana bija salīdzinoši dārgs pasākums. Un, treškārt – vietējie iedzīvotāji, vīlušies savā sākotnēji naivajā labticībā, kopš laika bija kļuvuši agresīvi nesamierināmi un ilgu laiku ik solī izmisīgi cīnījās pret okupantiem un saviem paverdzinātājiem. Turklāt to visu vēl pamatīgi ietekmēja arī eiropiešiem neierastais vietējais klimats – karstums, džungļi, nepazīstamas slimības, taifūni un citi “zaļās elles” pārsteigumi. Tomēr, izrādās, nekas no visām šīm grūtībām nebija salīdzināms ar to, ko spāņu agresoriem nācās izbaudīt tā dēvētās “Skumju nakts” laikā, mēģinot atkāpties no acteku galvenās pilsētas Tenočtitlanas, kur viņi bija nonākuši neapskaužamā aplenkumā.