Šis ir mans stāsts. Mans ticības ceļojums. Tāpēc sākumā mazliet pastāstīšu par ticību kā tādu. Ticēšana, iespējams, ir viena no tām būtiskajām lietām, kas cilvēku padara par cilvēku. Bez šīs īpašības nevar! Nevar ne dzīvot, ne mīlēt, ne strādāt. 

Ticība dod netveramu cerību par izdošanos, par to, ka tiekšanās un darīšana nav bezjēdzīga. Civilizācijai attīstoties, radās neskaitāmas kontroles formas, kas balstītas ticībā. Ticēt Dievam, ticēt Jēzum, ticēt Allāham, Pērkonam vai vienalga kam. Visos scenārijos cilvēkam veidojas piesaiste, veidojas pienākumi un norobežošanās no visa, kas ir ārpus šā rāmja. Cilvēks ticīgais bieži vien ir cilvēks nedomājošais. Mūsdienu reliģijas ir mediji, internets un pēdējo gadu kulminācija – zinātne. Ticēt, nevis izpētīt, uzzināt, pieņemt, ka nezinu un nesaprotu. Ticēt ir bīstams karogs, kas cilvēku masas noved grāvī, aizā, iznīcībā. Tā ir bijis vienmēr!

Tieši tāpēc es ļoti rūpīgi izvēlos, kam es ticu. Es ticu sev un vienradžiem! Es neticu Taro, maiju kalendāram un akmeņiem. Tieši tāpat kā neticu nazim. Tie visi ir instrumenti, ar kuriem var izdarīt vienu vai citu lietu.

Vienradži savu kulmināciju piedzīvoja tumšajos viduslaikos, kad arsēns bija visur – gan kosmētikā, gan konfektēs (tiesa gan, nejauši, bet tas beidzās ar aptuveni 200 mirušajiem). Arsēns piedzīvoja ziedu laikus, lai padarītu ādu izteikti bālu un augstākajās aprindās apindētu cits citu varas pārdalīšanas nolūkā. Bija pilnīgi normāli, ka karaļiem un citiem augstdzimušajiem bija speciāls personāls, kas vispirms garšoja ēdienu, lai pārliecinātos, ka tas nav saindēts.