Latvieši tūju nosaukuši par dzīvībaskoku, visticamāk, tāpēc, ka, tāpat kā egle un priede, ir mūžzaļa. Tikai egli pie mājas stādīt liedz ticējumi, savukārt priede ir kaprīza, tā neaug jebkurā vietā. Tad nu pie daudzām lauku mājām, parkos, kapsētās tiek stādīts dzīvībaskoks.

Rietumu tūja (Thuja occidentalis) jeb dzīvībaskoks no Ziemeļamerikas Atlantijas okeāna piekrastes Latvijā ieceļojis salīdzinoši nesen – XVIII gadsimtā un strauji iekarojis latviešu simpātijas. Praktiskais latvietis ātri atklājis arī tā dziednieciskās īpašības, jo maz ticams, ka zināšanas par tām šurp atceļojušas līdz ar koku. Bet – tās daudz neatšķiras no jau indiāņiem zināmajām.

Kad ievāc, ko satur

Ārsts fitoterapeits Artūrs Tereško stāsta, ka rietumu tūja ir indīgs augs, tāpēc jālieto piesardzīgi un tikai konsultējoties ar zinošu speciālistu.

Dziednieciskiem nolūkiem izmanto svaigus vai žāvētus jaunos, aplapotos tūjas dzinumus. Žāvēšanai paredzētos ievāc aprīlī–maijā. Tas jādara uzmanīgi, jo koka sula var izraisīt apdegumus. Dzinumus žāvē ēnā, labi vēdināmā telpā, ik pa laikam pārcilā. Izžāvēto drogu uzglabā papīra maisiņos vai kastēs.

Pareizi izžāvēta jauno dzinumu droga satur ap 1% ēteriskās eļļas, kuras galvenā sastāvdaļa ir tujons – indīgs savienojums, arī tujols, flavonoīdi, polisaharīdi, sveķi, gļotvielas, miecvielas.