Kad velns gatavojis burvju viru, pie viņa piesteigusies nīceniece: lai atļaujot šai svārkus sarkanajā šķidrumā iemērkt. Sanācis tāds košums! To padzirdot, uzreiz klāt bijusi arī bārteniece. Nekas, ka grāpī virums vairs tikai sprīža platumā – brunču mala tikusi pie spilgta akcenta. Pēdējā pieskrējusi rucavniece, bet, ak vai, sarkanums palicis vien katla dibenā. Nācies samierināties ar šauru strīpiņu tērpa apakšmalā. Tā par Lejaskurzemes meitu brunču izcelsmi vēsta teika.

Mūsdienās tautas tērps parasti ir dziesmu un deju kolektīvu dalībnieku rīcībā. Kādam palaimējas šādu dārgumu saņemt mantojumā, reti kurš atļaujas to darināt pats. Varbūt svarīgāka par īpašumtiesībām ir apziņa, ko šis apģērbs nozīmē tā nēsātājam. “Tautas tērps ir mana identitāte. Ikdienā virsū gāžas informācijas gūzma, bet brīdī, kad uzvelc tautas tērpu, tu izslejies, kļūsti staltāks,” saka Bārtas kultūras nama un Bārtas etnogrāfiskā ansambļa vadītāja, biedrības “Bārtas raksti” valdes locekle Gunta Klievēna. Pašlaik viņa rūpējas arī par Bārtas kultūrtelpu, kas iekļauta Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.

Tautas tērps ir ne tikai nozīmīga vēstures liecība, nacionālais simbols, kas veidojies vairāku gadsimtu gaitā. Vai tā liktenis ir katras paaudzes rokās?

Lai kodes nesaēd, brunčus vajag pluzdināt! Augustā bijām Ziemupē uz atpūtas pasākumu “ma – Dara”. Šā gada temats bija “Šūpoles”, kas patiesībā ir visa sākums. Rādījām pādes dīdīšanu jeb krustabas un dziedājām:

“Aijā, mani mēļi svārki, plandaties, plandaties; / Sen bijāt gulējuši šīs dienīnas gaidīdami.”

Tautas tērpam nevajadzētu gulēt skapī vai noliktavā. Tradīcijas ir senas un dziļas, tās nedrīkstam pazaudēt, tāpēc nemitīgi akcentēju: “Lai punktiņš Bārta no Latvijas kartes nepazustu, ir jādomā par to, kas bija, kādi esam pašlaik un ko gribam nākotnē.”

Iespējams, daudzi zina tikai to, ka Bārta ir ciems Dienvidkurzemes novadā. Laivotājiem pazīstama upe ar tādu pašu nosaukumu. Cik sena ir šī vieta?

Kad uz mūsu muzeju atbrauc ekskursanti, tiek piedāvāts stāsts, kurā piedalās arī Bārtas etnogrāfiskais ansamblis. Muzejprogrammā “Dzied Bārtas sievas” iespējams uzzināt par Bārtu, tās senatni, vēsturiskiem posmiem, kā arī par Bārtas tautas tērpa rašanos. Dokumentāli pierādīts, ka nosaukums Bārta pirmoreiz rakstos parādās 1253. gadā, kad dalītas Piemares zemes. Bet ir vēl senākas liecības, izrakumi. Pie Bārtas upes ir dzīvojusi cilts barti. Droši vien no tā cēlies gan upes, gan arī vietas nosaukums. 2023. gadā svinējām pagasta svētkus – 770. dzimšanas dienu.