Tautas ticējumi par maizi teic: ja maizes druskas no galda slauka zemē, tad Dievs apskaišas un maizi vairs nedod. 

Ja maizes gabaliņš nokritis zemē, paceļot tas jānobučo. Maizi nedrīkst likt uz galda ar pārgriezto pusi pret durvīm – tā aizdzenot projām svētību. Ja jēdzienā “svētība” ietilpinām arī veselību, tad raudzīsim gan, kā maizi uz galda liekam. Turklāt maize dod veselību ne tikai kā maltītes sastāvdaļa, bet arī tiek lietota dziedniecībai.

Mūsdienās, kad veikalu plaukti maizes pilni, cilvēks kļuvis izvēlīgs – tā garšo, šī negaršo, viena ātri sakalst, cita ne – pirkšu to, kas ilgāk saglabājas. Bet, ja gribam maizi izmantot dziednieciskā nolūkā, jābūt vēl izvēlīgākam, jo te nu tiešām derēs tikai īsta rupjmaize un baltmaize. Par citu maizes šķirņu lietošanu dziedniecībai ziņu nav. Taču kāds tur brīnums – latviešiem vienmēr goda vietā bijusi rudzu maize. 

No kviešiem ceptā baltmaize iepazīta krietni vēlāk un ēsta vien svētdienās, svētku reizēs, jo tās tādas vaļošanās dienas, kad darbam daudz spēka nevajadzēja. Tomēr arī šo svētku maizi vērīgais latvietis pamanījies izmantot dažu veselības problēmu novēršanai.

Kas vērtīgs rupjmaizē

Rupjmaizi uzskata par pašu vērtīgāko maizi. Tā satur daudz šķiedrvielu, B grupas, PP un E vitamīnu, dzelzi, cinku, magniju, kalciju, mangānu, kāliju un citas minerālvielas. Īpaši tiek izcelts tajā esošais kālijs, kas regulē šūnu vielmaiņas procesus un palīdz uzturēt muskuļu aktivitāti.