Dinozauru līdzgaitnieki — nēģi

Nēģi, ko Latvijā ceļ galdā kā īpašu delikatesi, patiesībā ir viena no senākajām radībām uz Zemes. Tie nemaz nav mainījuši izskatu jau gandrīz 350 miljonus gadu.

Daži zinātnieki uzskata, ka nēģi nav nekādi evolucionējuši, savukārt citi – ka to izmēri ir ļoti mainījušies un agrīnajā pastāvēšanas periodā nēģi bija desmit līdz piecpadsmit reižu garāki.

Nēģi pieder apaļmutnieku klases nēģveidīgo kārtai. Nēģis ir attāls radinieks zivīm, pat neskatoties uz kaut kādu ārējo līdzību ar dažām zivīm. Apaļmutnieku klases radības ieguvušas nosaukumu mutes dobuma struktūras dēļ, kurā nav žokļa. Nēģi ir ļoti daudzveidīga grupa, kurā ietilpst vairāk nekā četrdesmit sugas.

Ja uzmanīgi pavērojam nēģi, tad aiz tā acīm var manīt septiņus caurumus. Tie kalpo dzīvnieka elpošanai, aiz tiem atrodas visai oriģinālas žaunas.

Dažādas krāsas āda

Nēģu vidējais izmērs svārstās no 10 līdz 30 cm. Tie aug visu mūžu, lai gan ar vecumu augšana ievērojami palēninās. Vecākie nēģi var sasniegt pat viena metra garumu. Nēģa ķermenis ir plāns un šaurs, spuras – samazinātas, tās gandrīz nepilda savas funkcijas un ir pat grūti pamanāmas.

Nēģu redzes aparāts ir ļoti neparasts. Tiem ir trīs acis, no kurām divas ir skaidri redzamas uz galvas. Ar acīm nēģi slikti redz, tomēr tās pilda savas funkcijas. Trešā acs evolūcijas laikā gandrīz ir zaudēta: tā atrodas galvas vidū, tuvāk tās malai.

Nēģiem nav kaulaina skeleta, viss ķermenis ir veidots no skrimšļiem, tādēļ nēģi ir ļoti elastīgi. Ķermeni klāj slidenas gļotas, kas pasargā nēģus no iespējamiem plēsējiem: gļotas neļauj ienaidniekam spēcīgi satvert īpatni.

Nēģiem nav zvīņu. Ķermeņa ādas krāsa atkarīga no vietas, kur dzīvnieks mīt: upes nēģiem āda ir pelēka vai tumši zila, savukārt jūrā mītošajiem nēģiem ķermeņa korpuss visbiežāk ir bronzas krāsā. Dzīvnieka vēdera nokrāsa var mainīties no baltas līdz pat netīri pelēkai.

Dzīvajai radībai nav žokļu, un mute ir kā piltuve, kas izraibināta ar maziem, bet asiem zobiņiem visā mutes laukumā. Tā darbojas kā piesūceknis. Arī uz nēģu mēles ir līdzīgi zobiņi. 

Interesanti, ka nēģa mute nav iesaistīta elpošanā, pie sava upura piesūkties šis dzīvnieks spējīgs ļoti ilgstošu laiku.

Kur meklējami nēģi

Nēģi atkarībā no sugas dzīvo gan sālsūdenī, gan saldūdenī. Jūrā mītošie īpatņi galvenokārt sastopami vietās, kur jūrā ietek upe, atklātā jūrā nēģi ir sastopami, bet reti. Šis dzīvnieks mīt tādos jūras baseinos kā Ziemeļu, Baltijas vai Vidusjūra. Nēģi ir pazīstami Francijā, Itālijā, Lielbritānijā un daudzās citās Eiropas valstīs, protams, arī Latvijā.

Ūdenskrātuvē nēģi galvenokārt uzturas uz gultnes vai pārvietojas tiešā tās tuvumā, pieķērušies pie kādas zivs. Dzīvnieku kāpuri, kas pazīstami kā ņurņiki, dzīvo ierakušies uz gultnes vai no ūdens augiem izveidojušajās dūņās.

Zinātnieki uzskata, ka, piesūcoties savam upurim, nēģi ne vien barojas, bet arī pārvietojas lielos attālumos.

Neskatoties uz nēģu parazitāro dabu, tie galvenokārt pārtiek no maitu gaļas un citas organikas, kuru iespējams atrast dūņās.

Dzimumgatavību nēģi sasniedz 3–5 gadu vecumā. Īsi pirms nārsta nēģi pārtrauc uzņemt jebkādu barību. Viss vēdera dobums ir atstāts augošajiem ikriem un pieņiem.

Nārsts noris straujās upītēs, nēģu aprēķins ir pavisam vienkāršs: tas tiek darīts, lai ikriņus, vēlāk kāpurus un jau mazos nēģīšus ūdens straume aiznestu uz nēģim piemērotu mājvietu.

Upes nēģa ikru skaits svārstās no 14 līdz 40 tūkstošiem. Visiem nēģu ikriem diametrs ir aptuveni vienāds – 1 mm.

Beidzoties visam dzīves ciklam, pēc nārsta vaislinieki aiziet bojā. Mazie nēģēni jeb ņurņiki parādās aptuveni pēc divām nedēļām atkarībā no ūdens temperatūras. Kāpuru izmērs sasniedz trīs milimetrus, mīt tie galvenokārt uz gultnes, smiltīs.

Pēc 3–5 diennaktīm pēc izšķilšanās kāpuri pieaug apmēram divas reizes. Interesanti, ka jaunie nēģi smiltīs ierokas vertikāli – burtiski ieskrūvējas.

Augsta uzturvērtība

Nēģi ir ļoti daudzveidīga dzimta, kas apdzīvo gandrīz visus pasaules okeānus. Pateicoties auglībai un spējai ātri migrēt, pieķeroties pie zivīm, tie nekad nav bijuši uz izzušanas robežas, un tādas prognozes nav gaidāmas. Taču salīdzinājumā ar pagājušo gadsimtu to skaits tomēr ir samazinājies, iemesls tam bijusi ekstensīva nēģu iegūšana.

Ar masveida nēģu ķeršanu nodarbojas Somijā, Zviedrijā un arī Latvijā. Par spīti savam nepievilcīgajam izskatam, nēģiem ir milzīga uzturvērtība, un to gaļa tiek uzskatīta par delikatesi. 

Ik gadu Baltijas jūras baseinā tiek iegūtas aptuveni 250 tonnas nēģu.

Nēģus neķer ar makšķeri vai spiningu. To ķeršana notiek ar rokām vai dažādiem murdiem un tačiem, izmantojot to, ka nēģiem nepatīk gaisma. Metode apmēram šāda: naktī jāspīdina lukturis no labās, bet jau pēc īsa brīža no kreisās puses. Jāspīdina tā, lai izliktais murds atrastos centrā. Nēģi, bēgot no gaismas stariem, sapulcēsies neapgaismotajā centrā jeb murdā.

Nēģu dabiskie ienaidnieki

Lai gan nēģi ir plēsēji, tiem ir daudz ienaidnieku. Zivis, ar kurām barojas paši nēģi, arī ir nēģu potenciālie ienaidnieki, viss atkarīgs no zivs un paša nēģa izmēriem. Nēģi ir barība lielajām zivīm un vēžveidīgajiem. Arī nēģu kāpuri reti izaug līdz pieaugušam īpatnim, jo ar tiem labprāt barojas gandrīz visi ūdens iemītnieki.

Nēģus ēd arī putni. Ja runājam par seklajiem ūdeņiem, tad noteikti jāmin stārķi un gārņi, kas pa dienu izķeksē nēģus no dūņām, kur tie slēpjas no saules kairinošajiem stariem. 

Arī kormorāniem nav nekas pretī nogaršot nēģus – šie plēsīgie putni ienirst un sameklē nēģu slēpšanās vietu.

Ar jūrā mītošajiem īpatņiem barojas roņi un citi ūdens zīdītāji.

Nēģi Portugāles ūdeņos

Nēģus Portugālē iegūst, kad tie no okeāna iepeld upēs un dodas pret straumi. Kā jau zināms, nēģi ir sezonāla dzīvnieku suga. Tā, piemēram, Portugāles ziemeļos, kur tek Minjo upe, nēģi iepeld decembrī, viņi dodas pret straumi, lai sasniegtu savas vairošanās vietas. Decembrī nēģi ir resni, un tieši šie tauki nodrošina tos ar enerģiju, kas nepieciešama, lai aizpeldētu pa upi līdz vairošanās vietai. No brīža, kad nēģis iepeldējis upē, tas pārtrauc uzņemt jebkādu barību.

Kad migrējošās zivis paceļas Minjo upē un sasniedz aizsprostu, tās nevar tikt tālāk. Agrāk laši un nēģi varēja ceļot 250 km pa Minjo upi. Šobrīd nēģi ceļas tikai līdz 75 km, tas ir, līdz pirmajam Frīras aizsprostam aiz Calle Melgas Spānijā, netālu no robežas. Galvenā migrējošo zivju problēma bija upes sadalīšana, kā arī upes kanāla slēgšana, kas liedza šīs ejas, kā rezultātā tika zaudēta biotopa vairošanās un mazuļu izaugšana. No 17 000 km2 Minjo upes baseina tikai 10% ir pieejami migrējošām zivīm. Ibērijas pussalas centrālajā daļā diemžēl vairs nav migrējošo zivju.

Raksts tapis sadarbībā ar Zivju fondu

Foto: Lielais Loms