1864. gada 1. februārī. Pirms 160 gadiem Austrija un Prūsija pieteica karu Dānijai, kura bija atteikusies pieņemt 16. janvārī tai izvirzīto 48 stundu ultimātu, izņemt no 1863. gada 18. novembra karalistes jaunās konstitūcijas pretenzijas uz Šlēzvigas hercogisti.

Sākās viens no 19. gadsimta Eiropā nozīmīgākajiem kariem, kas atstāja ietekmi gan uz valstu robežām, gan Dānijas politiku ilgtermiņā, gan arī bija viens no svarīgākajiem notikumiem, kas veicināja vēlāko vienotas Vācijas izveidošanos ap Prūsiju. Vāciskās Šlēzvigas dēļ Prūsija un Dānija jau bija karojušas 1848.–1852. gada tā sauktajā Pirmajā Šlēzvigas karā jeb pirmajā dāņu–prūšu karā. Dānijas pretinieki šoreiz atsaucās uz 1852. gada Londonas protokolu. Tā bija Eiropas lielvaru diplomātiska vienošanās par Dānijas karalistes statusu. Protokols gan paredzēja, ka Šlēzvigas hercogiste, Holšteina un Lauenburga atrodas personālūnijā ar Dāniju, kas nozīmēja, ka to augstākais valdnieks ir Dānijas karalis, taču dāņu monarhs Frederiks VII 1863. gadā nomira, neatstājot pēcnācējus. Sekas bija izmaiņas dinastijā. Prūsija, Austrija un citas vācu valstis to deklarēja tā, ka jaunajam karalim Kristianam IX vairs nav to tiesību, kādas piekrita viņa priekšgājējam. Pārspēks bija vācu pusē, taču Dānijas karalis cerēja uz Anglijas, kā arī Zviedrijas–Norvēģijas karalistes militāro palīdzību. Kā izrādījās, velti. 

Karš bija laikmetam ļoti īss, taču asiņains, un 30. oktobrī noslēdzās ar Dānijas sakāvi. Dāņi bija pārvērtējuši savu militāro varēšanu, 

bet vēl lielāku ļaunumu nodarīja politiskas iejaukšanās aizsardzības plānošanā, kad militāri saprātīgus un pareizus priekšlikumus noraidīja, jo tie neatbilda patriotiskas jūsmas pārņemtās sabiedrības priekšstatiem. Šlēzvigu ieguva Prūsija, tomēr pēc Vācijas sakāves Pirmajā pasaules karā Kopenhāgena aktualizēja jautājumu starptautiskā līmenī. 1920. gadā pēc referenduma organizēšanas teritorijā Šlēzvigas ziemeļdaļa ar dāņu vairākumu atgriezās Dānijā, bet Šlēzvigas dienvidi un Holšteina palika Vācijai, kā tas ir arī mūsdienās. Bet zaudējums 1864. gada karā dāņiem bija tik traumatisks, ka valsts līdz 20. gadsimta beigām vairs neiesaistījās nekādos bruņotos konfliktos ārpus tās robežām un atteicās no kara kā politikas sastāvdaļas.

Darba Balss, 1924. gada 1. februārī

Jaunās Jeruzalemes sludinātāji. Mūsu sētas apstaigā dažādi adventistu rakstu izplatītāji. Viņi sludina, kā tā Kunga atnākšanas diena jau pienākusi un varbūt šinī pat 1924. gadā jau būšot pastardiena, jo tā saucamajā Oriona zvaigznājā esot uzieti debess vārti, pa kuriem nākšot zemē Jaunā Jeruzaleme. Visi iešot bojā, tikai adventistu draudzes locekļi tapšot dzīvi aizrauti tam Kungam pretī gaisā un dzīvošot līdz ar Kristu. Daudz atrodas lētticīgu cilvēku, kas tic šiem paštaisītiem varizejiem un pāriet viņu ticībā, un ļaujas no tiem kristīties. Vajadzētu nākt reiz pie apziņas un griezt muguru tādiem sludinātājiem.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.