Ar milzu mokām tikai trešajā piegājienā, turklāt brīdinot par 300 miljonu eiro lielu Eiropas Savienības sodu un zaudētām investīcijām, pagājušajā nedēļā izdevās izspiest caur Saeimu likumu "Par piesārņojumu", kas pārņem Latvijas likumdošanā virkni ar Zaļo kursu saistītu ES direktīvu.

Reklāma

Tuvā nākotnē Latvijai būs jāpieņem arī ekonomiskās ilgtspējas likums un transporta enerģijas likums, kas arī pārņems Latvijas likumdošanā virkni Eiropas direktīvu. Spriežot pēc tikko pieredzētā, tos pavadīs līdzīga populistiska brēka kā piesārņojuma likumu. Tādēļ ir laiks runāt par Latvijas sabiedrības attieksmi pret Eiropas Savienības politiku kopumā un Zaļo kursu it īpaši.

Ja uz brīdi atmetam Zaļā kursa diezgan ideoloģizēto cīņu ar oglekļa izmešiem, tad iespējams saskatīt, ka daudzos jautājumos Zaļais kurss ir pat ļoti reālistisks un balstās uz stingra ekonomiskā pamata. Un šis pamats ir šāds – vairākus gadu desmitus Eiropas rūpniecība bija ļāvusi sevi ieaijāt ilūzijai, ka tai pieejams relatīvi lēts energoresursu avots Krievijas gāzes un naftas izskatā. 2022. gada februāris un Krievijas iebrukums Ukrainā lika pamosties no šī miega un konstatēt, ka Krievija vēlas enerģētiski šantažēt Eiropas Savienību, izmantojot tās atkarību. Vienlaikus nācās konstatēt, ka citu lētu energoresursu avotu nav – visa sašķidrinātā gāze, kas uz Eiropu tiek atvesta no ASV vai Kataras, kas ir divi tuvākie sašķidrinātās gāzes avoti, kas nav Krievija, ir tādās cenās, ka daudzas rūpniecības nozares Eiropā vairs nespēj pastāvēt – sākās process, ko dēvē par Eiropas deindustrializāciju un kas visspēcīgāk izjūtams Eiropas industriālajā sirdī – Vācijā, Beniluksa valstīs, Ziemeļitālijā un ziemeļaustrumu Francijā. Ja tā ilgi turpināsies, tad beigas Eiropas labklājībai, kuras līmeni nākotnē sapņo sasniegt arī Latvija. Un vienīgā iespējamā Eiropas alternatīva, kas nav ogļu dedzināšana, ir zaļā elektrifikācija. Zaļā elektrifikācija, ko var īstenot ar saules paneļu, vēja ģeneratoru, hidroelektrostaciju, atomelektrostaciju un nākotnē, iespējams, arī zaļā ūdeņraža un tā atvasinājumu palīdzību, kopumā ir Eiropai pa spēkam. Turklāt tā paver attīstības iespējas jaunās paaudzes ekonomikai – visiem šiem datu centriem, sintētiskās degvielas ražošanai un visa apkārtējā elektrifikācijai. Visai šai jaunajai ekonomikai ir viena kopīga īpašība – tā prasa vienkārši gigantisku lētas elektroenerģijas daudzumu, kas kaut kur ir jāsaražo. Tādēļ svarīgākais un reālistiskākais Zaļā kursa pamats ir radīt alternatīvu importa fosilajai degvielai un sākt ražot enerģiju pašiem – tas nodrošinās ekonomisko nākotni.

Te mēs nonākam pie Latvijas. Latvijas pozīcija šajā jaunās enerģētikas kontekstā ir visai izdevīga – gara jūras krasta līnija un daudz mazapdzīvotu teritoriju iekšzemē. 

Citiem vārdiem sakot – vismaz teorētiski liels zaļās enerģijas ražošanas potenciāls. Taču to traucē attīstīt vāji argumentēta kritika un emocijas, par kurām, visticamāk, nākamā paaudze neizpratnē raustīs plecus. 

Visvieglāk šo kritiku apgāzt ir attiecībā uz jūras vēja parkiem, tuvākais no kuriem atradīsies 32 km no krasta un būs ar neapbruņotu aci saskatāms tikai visskaidrākajās un saulainākajās vasaras dienās. Tikai viens pats "Elwind" jūras parks iepretī Pāvilostai pēc jaudas būs apmēram līdzvērtīgs Pļaviņu HES, kas šobrīd ir Latvijas enerģētikas dārgakmens. Spēju saprast visus, kas pagājušā gadsimta sešdesmito gadu vidū brauca apraudāt Staburagu, taču laiks pamazām dzēš šīs skumjas, bet otrā lielākā Eiropas hidroelektrostacija ir vērtība, ko novērtē nākamās paaudzes. Domāju, ka līdzīgi būs ar vēja parkiem gan jūrā, gan arī iekšzemē un ka vēl pēc dažiem gadiem iedzīvotāju bailes no vēja parkiem nomainīs skaudība pret tiem, kas dzīvo to tuvumā un saņem ikgadējos maksājumus par neērtībām – šo apdzīvoto vietu labklājība lēni, bet nepārtraukti pieaugs, pamazām pārvēršoties par reģionālajām mārupēm un carnikavām. Tikpat vāja ir arī kritika par vēja turbīnu ietekmi uz veselību. Eiropas valsts, kurā ir visvairāk vēja turbīnu, ir Dānija, kas šo nozari attīstījusi no pagājušā gadsimta 70. gadu vidus. Kaut kā nav manīts, ka dāņu veselību tas būtu iedragājis. Tieši tāpat nav manāms, ka lietuvieši, kuru valstī jau uzstādītas apmēram desmit reižu lielākas vēja enerģētikas jaudas nekā Latvijā, masveidā pamestu valsti, baidoties par savu veselību. Nu un lieki teikt, ka nekādu starptautiski atzītu zinātniski pamatotu pētījumu par vēja turbīnu negatīvo ietekmi uz veselību arī nav. Visbeidzot atliek estētiskais arguments par to, ka vēja turbīnu uzstādīšana iznīcinās pastorālo lauku ainavu. Tam daļēji var piekrist, taču vēsture liecina, ka cilvēka acs pierod un pieņem apkārtējās vides izmaiņas, sevišķi, ja tās līdzi nes ekonomiskus labumus.

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji

Vēl viens pret Zaļo kursu vērsts kritikas aspekts ir lielās investīcijas, ko tas prasa: līdz 2030. gadam Latvijas gadījumā tie ir 13 miljardi eiro. Tas, kas parasti paliek nepateikts, – runa ir galvenokārt par privātajām investīcijām, nevis valsts budžeta izdevumiem – tur šādas naudas nav un nebūs. Nu, piemēram, pagājušajā gadā zaļajā enerģētikā Latvijā tika investēts apmēram pusmiljards eiro – galvenokārt saules parkos. Visi šobrīd pieteiktie sauszemes vēja parki atnesīs apmēram divus miljardus eiro investīciju, kaut gan visi diez vai tiks uzbūvēti. Liepājas sintētiskās aviācijas degvielas rūpnīca – vēl pusmiljards. "Elwind" vēja parks – apmēram miljards. Un kur tad vēl lielās investīcijas biodīzeļa un biometāna ražošanā, kuru piesaistei tieši bija vajadzīgs likums "Par piesārņojumu" un būs vajadzīgs transporta enerģijas likums – bez likuma ieviestās skaidrības par Latvijas nodomiem investori nenāks un neinvestēs. Un mūsu vajadzības šajā jomā ir grandiozas – no visas degvielas, kas šobrīd tiek lieta Latvijas transporta līdzekļos, tikai nedaudz vairāk kā 1% ir no atjaunīgajiem resursiem iegūta degviela. Salīdzinājumam – Zviedrijā tie ir ap 30%. Un mums šī degviela ir vajadzīga kā ēst – līdz 2030. gadam sabiedriskajam transportam gan pilsētās, gan piepilsētās jāpāriet uz bezizmešu transportu. Elektriskie autobusi joprojām ir neprātīgi dārgi, toties ar biogāzi darbināmie ir samērā līdzīgās cenās kā pašreizējie ar dīzeli darbināmie transporta līdzekļi. Reģioniem vajadzētu būt sevišķi ieinteresētiem šajā attīstībā, jo tas ir viņu tuvās nākotnes transports. Šādu investīciju uzskaitījumu var turpināt, galu galā tajā piedalīsies arī iedzīvotāji, jo siltumsūkņi desmitgades nogalē, visticamāk, kļūs par izdevīgāko apkures variantu.

Vai Latvijai pastāv iespēja neko nedarīt Zaļā kursa jautājumā, bet iet lūgties Eiropai, ka mums ir ļoti grūti un mēs to nevarēsim, mums ir citas prioritātes, kā to piedāvā opozīcija? 

Šādas gaudas var dzirdēt ik pa laikam – nesen Slovākijas ārlietu ministrs Jurajs Blanārs Rīgā žēlojās, ka viņa valsts nespējot atteikties no Krievijas energoresursiem, jo viņiem esot "ļoti specifiska situācija". Pirms dažiem gadiem tam vēl varētu noticēt, jo līdz 2021. gada beigām Latvija maksāja Krievijai miljardu eiro gadā par energoresursiem. Šobrīd mēs Krievijai vairs nemaksājam neko, un ekonomika kaut kā nav sabrukusi. Tādēļ vienīgais, ko var teikt par ierosinājumiem neko nedarīt un cerēt uz izņēmumiem, – tā ir ļoti vāja stratēģija. Šobrīd nav pazīmju, ka Zaļais kurss un tā 2030. gada mērķi varētu tikt atcelti, tādēļ cerēt uz šādu izņēmuma statusu ir naivi. Iespējams, desmitgades nogalē kaut ko mainīt arī būs nepieciešams, bet arī tad Latvija būs labākā pozīcijā, ja būs aktīvi rīkojusies un virzījusies uz priekšu, nevis nolaidusi rokas un šņukstējusi, ka mēs to nespējam. Pat izstāšanās no Eiropas Savienības nepasargās mūs no zaļās transformācijas, jo tā ir sākusies visā pasaulē. Iebāzt galvu smiltīs un neko nedarīt ir Latvijas nākotnes noliegums.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Abonē LASI.LV gadam vai kādu no "Latvijas Mediju" periodiskajiem izdevumiem 2026. gadam, un laimē 1500 eiro vai Philips kafijas automātu. Loterijas atļaujas nr. 8744.

Foto: Publicitātes

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Ko tu saņemsi:

  • Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
  • Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
  • Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
  • Gata Šļūkas karikatūru
  • Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu