Priekšdziedzera vēzis ir biežākais ļaundabīgais audzējs gados vecākiem vīriešiem Eiropā. Latvijā šādu diagnozi ik gadu nosaka aptuveni tūkstotim vīriešu pēc 50 gadu vecuma. Lai arī mūsdienās ar vienkāršu analīzi šo audzēju var atklāt agrīni, joprojām līdz pat 30% pacientu pie speciālista vēršas novēloti.

Novecošana, gēni un citi riski

Priekšdziedzeris jeb prostata atrodas mazajā iegurnī zem urīnpūšļa. Tā priekšējā sieniņa saskaras ar kaunuma kaulu, bet mugurējā ar resno zarnu. Tas sastāv no dziedzera audiem, kas ražo, uzkrāj un izdala sēklas šķidrumu. Ļaundabīgās izmaiņas šajā orgānā parasti attīstās nemanāmi, un agrīnās stadijās audzējam nav nekādu simptomu. 

Parasti paiet ilgs laiks, līdz tas kļūst tik liels, ka izraisa urinēšanas traucējumus: sūdzības par vāju urīna strūklu, biežu urinēšanu naktīs, sāpīgu, biežu un apgrūtinātu urināciju vai asins piejaukumu urīnā, lēkmjveida sāpēm sānos vai vēdera lejasdaļā, problēmām ar erekciju. Pārsvarā no slimības sākuma līdz pirmajiem simptomiem paiet vairāki gadi. Agresīva audzēja forma, kad vēzis attīstās ļoti strauji, mēdz būt reti – tikai ap 1% pacientu.

Gluži tāpat kā labdabīga prostatas palielināšanās (hiperplāzija), arī ļaundabīga audzēja attīstība saistīta ar novecošanu – jo vecāks vīrietis, jo lielāka iespēja, ka priekšdziedzerī radīsies labdabīgas vai ļaundabīgas izmaiņas.

Risks saslimt agrāk ievērojami pieaug, ja šīs lokalizācijas vēzis bijis vienam vai vairākiem pirmās pakāpes radiniekiem – tēvam, brālim. Ja tas ir vienam no radiniekiem, risks divkāršojas, ja diviem vai vairāk – palielinās 5–10 reizes. Jo agrāk radinieks saslimis, tas ir, pirms 55 gadu vecuma, jo risks lielāks.