Zinātniski sieviešu poligāmiju dēvē par poliandriju (sievietei ir pilnvērtīgas laulības saites ar vairāk nekā vienu vīrieti), un gluži tradicionāli to uzskata par anomāliju jau kopš seniem laikiem. Tiesa, jaunākās pētnieku atziņas uzrāda teju vai gluži citu ainu. Amerikāņu antropologi no Misūri universitātes saskaitījuši 53 pasaules tautas, kuru sociālo attiecību pamatā ir klasiskā poliandrija. Vēl vairāk – tāda laulības forma nav atkarīga no ģeogrāfiskā izvietojuma un sastopama gan galējo Ziemeļu tautām (eskimosi), gan arī siltajās zemēs (Tibeta, Indijas dienvidos).

I

Pētnieki pauž, ka poliandrijas saknes meklējamas matriarhātā – sieviešu varas dominancē jeb sabiedrībā, kur ģimene veidojas ap pavarda sargātāju. Šāda forma hipotētiski valdījusi agrīnajos zemkopības posmos, cēlusies no vācēju dzīves veida, kas atšķirībā no vīriešiem medniekiem bija izteikta sieviešu nodarbe. Šīs hipotēzes atbalstītāji uzsver senatnē valdījušo dievietes–mātes kultu, kā arī atrastās senatnes (paleolīts) statuetes, kas simbolizē fertilitāti.

Tostarp tā dēvētā oficiālā zinātne noraida ideju par matriarhātu kā atsevišķu cilvēces attīstības stadiju, paužot, ka laulības jebkurā formā ir centieni adaptēties apkārtējai videi. Un poliandrija šajā ziņā nav izņēmums. Tā sastopama tajās tautās, kuru sabiedrībā šāda kopdzīves forma var nodrošināt aizsardzību un labklājību visiem tās pārstāvjiem. Galvenokārt tā izplatīta vietās, kur ir trūcīgi dabas resursi, piemēram, Himalajos: divu brāļu precības ar vienu sievieti (fraternālā poliandrija) dod iespēju ģimenei izvairīties no dzimtas zemes sadalīšanas. Savukārt Eiropā ar mantošanu saistīto problēmu risināja citādi – ieviešot matrimoniālās tiesības, kas paredzēja, ka visas mantošanas tiesības automātiski pāriet vecākajam no dēliem.