18. augusts vēsturē un senās avīzēs. Badošanās mode

1926. gada 18. augustā. Pirms 100 gadiem nervu ārsts doktors Georgs Dimza laikrakstā "Jaunākās Ziņas" komentēja tā brīža Latvijas pilsoniskās sabiedrības aktualitāti – modi uz ilgstošu badošanos kā universālu līdzekli pret dažādām kaitēm.

1926. gada vasaras beigās Latviju sasniedza "badošanās drudzis", kāds Eiropā un ASV bija pazīstams kopš 20. gadsimta 20. gadu sākuma un mazākā mērā arī pirms tam. Ar vairāku nedēļu ilgām badošanās kūrēm varot iegūt jauneklīgu izskatu, slaidu stāvu, labu miegu, atgūt dzīvesprieku, dziedināt kaites, atbrīvoties no hroniskām slimībām. Badošanos pašsajūtas vārdā vēl Šveices trimdā bija piekopuši Rainis un Aspazija, taču pa īstam tā modē ienāca līdz ar ziņu, ka 22 dienu badošanās kursu pie kāda "speciālista" Rēzeknes apkaimē izgājis Nacionālā teātra aktieris Teodors Lācis. Viņš apgalvoja, ka pēc tam "atplaucis", fiziski jūtoties "kā pusaudzis", nemaz nerunājot par nomesto svaru. Tad interesi sāka izrādīt ne viena vien sabiedrībā zināma personība, taču doktors Dimza "Jaunākajās Ziņās" aizrādīja: "Barības ierobežošana, pat barības noliegšana uz vairākām dienām medicīnā pret dažām slimībām jau sen tiek pielietota ar labām sekmēm. Ir zināmas arī sen pārmērības un neracionālas barības lietošanas ļaunās sekas, sevišķi pilsētās, turīgāko pilsoņu aprindās. Jānožēlo tomēr, ka rodas ļaudis, kuriem nav ne mazākās sajēgas par medicīnu, kuri cenšas badošanos apzīmēt kā vienīgo līdzekli tikt vaļā no visām slimībām. Ļoti smieklīgi izklausās, ka urīnskābe būtu tā ģifts, kura ar badošanos jāizdzen no organisma. Badošanās dziedniecības metodei, tāpat kā savā laikā ārstēšanai ar hipnotismu, magnētismu, hidroterapiju vispirms priekšgalā nostājas pa lielākai daļai afēristi, kuriem šīs metodes ienes vairāk labuma nekā slimniekiem." Ārsts aicināja neticēt stāstiem par večiņām, kas pēc 40 badošanās dienām "atdzimušas" kā dzīvespriecīgas jaunavas. "Atturēsimies pagaidām no visām pārmērībām, ēdīsim jauktu, veselīgu pārtiku, tad tāpat sasniegsim dziļu vecumu," ieteica Dimza. Līdzīgi presē drīz izteicās arī citi mediķi, taču tas neatturēja aktierus, juristus, uzņēmējus, māksliniekus, arī politiķus no eksperimentiem ar savu veselību. Piemēram, gleznotājs Vilhelms Purvītis 1927. gadā apgalvoja, ka, 16 dienas dzerot tikai ūdeni, atbrīvojies no aterosklerozes. Galu galā 1931. gadā pēc 54 badošanās dienām nomira zvērināta advokāta palīgs Aleksandrs Viļumsons, bet nervu ārsts Jānis Eiduks – pēc 62 dienām. Ap šo laiku apsīka arī interese par neēšanu kā brīnumlīdzekli, jo Latvijā sāka just Pasaules ekonomiskās krīzes atbalsis.

Civis šaržs par Teodora Lāča badošanos 1926. gada

Foto: No arhīva

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem

"Līdums", 1926. gada 18. augustā

Augstroze. Ko mantojis gūstā? Jaunsaimnieks Sproģis, cīnīdamies pasaules karā, krita vācu gūstā un ilgu laiku nodzīvoja Vācijā. Tur viņš iemācījies no marmora pagatavot tintnīcas, dažādas rotas lietas un citus priekšmetus. Viņš savā mājā ierīkojis darbnīcu un vaļas brīžos cītīgi veido un slīpē cieto marmoru. Darbnīca ir primitīva, bet pagatavotās lietas diezgan glītas un tām netrūkst noņēmēju. Ar šī darba peļņu tas uzcēlis vienu ēku un sācis arī otru būvēt, iztikdams bez valdības aizdevuma. Vācijā uzturēdamies, Sproģis apprecējis vācieti, ar kuru labi sadzīvo. Pēdējā jau iemācījusies latviski runāt.