Kur pazūd miljoniem cilvēku? Noslēpums, kas joprojām nav atrisināts

Pasaulē katru gadu satriecoši lielā skaitā bez vēsts pazūd gan pieaugušie, gan bērni. Tostarp tieši noslēpumainās bērnu pazušanas parasti satrauc visvairāk, un tieši šā iemesla dēļ 1998. gadā izveidoja Starptautisko pazudušo bērnu meklēšanas centru jeb SPBMC (angļu abrev. – ICMEC).

Patlaban šajā organizācijā iestājušās vairāk nekā 100 pasaules valstis. Taču... bērni turpina pazust, un arī centra speciālisti joprojām nespēj ne atminēt šo šaušalīgo noslēpumu, ne pat noformēt puslīdz ticamu kopējo bez vēsts pazudušo skaitu. Centrs min jebkurā gadījumā baisinošu ciparu – 8–12 miljoni gada laikā. Taču realitātē šie aprēķini var būt pat vairākas reizes lielāki. Un, ja vēl pieskaita klāt tikpat regulāri pazūdošos pieaugušos, varot iegūt aprēķinu, kas liecina, ka aptuveni pēdējo 50 gadu laikā visā pasaulē bez vēsts pazudis vismaz viens miljards cilvēku! Un, ja tas tā ir, tad vispirms, protams, ir jautājums: kur viņi palikuši?

Bet vēl jāpiebilst, ka visi SPBMC izplatītie dati patiešām ir tikai visnotaļ aptuveni, jo faktiski jau ir tā, ka ar pazudušo cilvēku, jo īpaši mazu bērnu, meklējumiem pastiprināti nodarbojas tikai tā dēvētajās ekonomiski attīstītajās valstīs. Tostarp daudzās Āfrikas un arī Āzijas valstīs ar to dažkārt nenodarbojas vispār nemaz. Savukārt ar bezvēsts pazudušo pieaugušo cilvēku meklēšanu nenodarbojas neviena starptautiska organizācija, tāpēc šajā virzienā apkopotā statistika jebkurā gadījumā ir tikai ļoti aptuvena, parasti – krietni vien samazināta.

Bet saistībā ar jautājumu “kur paliek?”, protams, ir vairākas teorijas. Piemēram – bērnus nolaupa pedofili, izsmalcināti cilvēkēdāji vai slepenas medicīniskās organizācijas – orgānu un svaigu asiņu iegūšanas nolūkā un tamlīdzīgi. Taču, kā pauduši speciālisti, desmitiem miljoni pazudušo bērnu katru gadu, kuri turklāt pazūd tā, ka nesaglabājas ne vissīkākās pēdas (par to atsevišķos gadījumos pārliecinājušies arī pasaules labākie specdienesti, kuru pakalpojumus bijuši spējīgi noalgot pazudušo nelaimīgie tuvinieki), tas tomēr ir nesamērīgi daudz tikai un vienīgi barbarisko tieksmju apmierināšanai.

Vēl noturīga ir versija arī par citplanētiešiem, kuriem vajadzīgi gan vergi, gan specifiska svaigā barība, ko atbilstoši seniem vienošanās principiem ar pasaules lielvalstu valdībām svešie drīkst “iekasēt” tieši ar bērniem. Lai gan, raugi, no viena tādējādi izlietota pieaugušā tā kā visos aspektos sanāk vairāk, vai ne?... Tad vēl ir arī versija par to, ka cilvēki vienkārši mēdz masveidā “aizkrist” uz paralēlajām pasaulēm...

Un, protams, ir arī versija par iluminātu slepenās valdības izdarībām, lai tieši tādā barbariskā veidā mākslīgi samazinātu planētas iedzīvotāju skaitu un nebūtu lieki jātērējas iznīcinošu pasaules karu finansēšanai. Turklāt šajā gadījumā ilumināti ar vienu šāvienu it kā nogalina divus zaķus – ir risināta gan Zemes pārapdzīvotības problēma, gan arī allaž pa rokai ir vajadzīgais dzīvais materiāls visu iespējamo veidu eksperimentiem. Protams, tas viss izklausās fantastiski, neiespējami, varbūt pat muļķīgi. Jā! Taču fakts par pēdējo 50 gadu laikā pazudušo vismaz miljardu cilvēku paliek, un nekā cita šo fantastisko teoriju vietā cilvēces rīcībā pagaidām tā arī nav. Un tas aizvien pārliecinošāk liek domāt, ka konkrētais fakts nav gluži nejauša parādība.