Par ūdens un dzīvības rašanos uz Zemes

Vidējā līdzsvarotā temperatūra Saules sistēmā ir augstāka par nulli Celsija grādu praktiski līdz galvenajai asteroīdu joslai. Zinātniskajās aprindās šo līniju vēl mēdz dēvēt arī par “sniega līniju” – tālāk par to sniegs un ledus uz debess ķermeņiem saglabājas ilgi, savukārt tuvāk par to viegli iztvaiko.

Šā iemesla dēļ pētnieki ilgu laiku uzskatīja, ka uz senās Zemes, Marsa un vēl jo vairāk uz Veneras un Merkura nevarēja būt ūdens jau kopš to izveidošanās. Jo, kā argumentēja pētnieki, ūdens iztvaikotu jau protoplanetārā diska stadijā.

Līdzīgus uzskatus pauda arī Teijas hipotēzes atbalstītāji. Tās trieciena ar Zemi izdalītā enerģija nevarēja būt zemāka par kvadriljoniem tonnu, proti, šīs teorijas ietvaros visa Zemes virsma neizbēgami pārvērstos lavā un zaudētu ūdeni, ja tāds tur būtu. Jautājumu par to, no kurienes tad radušies okeāni, mēdza atrisināt maksimāli vienkārši: tiem ūdeni piegādājušas komētas Zemes vēlīnās smagās bombardēšanas laikā, pirms aptuveni četriem miljardiem gadu. Tostarp jau tad šo viedokli sarežģītu padarīja fakts, ka Zemes ūdenī ir maz deitērija, savukārt komētu ūdenī tā ir ļoti daudz.

Nesen amerikāņu pētnieku grupa jaunākajā pētījumā mēģināja noskaidrot Zemes ūdens rašanās jautājumu, galvenokārt balstoties uz tajā esošo skābekļa izotopu attiecībām. Šim nolūkam viņi atkārtoti izpētīja pirms pusgadsimta ekspedīciju Apollo atgādātos Mēness virsmas jeb regolīta paraugus. Šie aprēķini uzrādīja, ka tikai vienu procentu regolīta uz Mēness nogādājuši meteorīti. Bet no tā jau izriet ļoti būtiski secinājumi.

Mēness un Zeme senatnē būtu saņēmuši savstarpēji samērīgu (attiecībā pret savu masu) asteroīdu un komētu daudzumu. Protams, mazākas gravitācijas dēļ Mēnesim vajadzēja saņemt mazāk, taču pēc Mēness paraugos esošās ārpuszemes vielas datiem ir iespējams aprēķināt arī attiecīgos Zemes datus. Un, ja uz Zemes plātņu tektonikas dēļ tādi notikumi ir nodzēsti, tad uz tās pavadoņa plātņu kustības nav, un tas ļauj precīzi novērtēt uz tās krītošo ārpuszemes izcelsmes ķermeņu masas pieplūduma intensitāti. Tostarp galvenā asteroīdu masa ne tuvu nav ūdens, savukārt komētu materiāls Saules sistēmas iekšējos apgabalos nonāca pat ievērojami mazāk par asteroīdiem. Tādējādi sanāk, ka ārpuszemes izcelsmes Zemes okeāna ūdens daļa ir salīdzinoši ļoti neliela – ne vairāk kā dažas procenta daļas.

Pētījuma autori uzsvēruši, ka jautājums par ūdens izcelšanos uz Zemes principā paliek kā jautājums arī par to, kā Zeme kļuva apdzīvojama. Bet katrā ziņā attiecīgā pētījuma rezultāti pauž, ka asteroīdu un komētu bombardēšana nebija iemesls tam, ka uz Zemes radās dzīvībai piemēroti apstākļi.