21. augusts vēsturē un senās avīzēs. Pirmais krievu uzbrukums Rīgai

1656. gada 21. augustā. Pirms 370 gadiem Krievijas cara Alekseja Mihailoviča ap 30 tūkstošu vīru lielais karaspēks, kurā nozīmīgu daļu veidoja tatāru, kalmiku un kazaku jātnieki, nonāca pie zviedru Rīgas un uzsāka pilsētas aplenkumu – tas bija vēsturē pirmais Krievijas mēģinājums pakļaut Rīgu un iegūt kontroli pār Daugavas ūdensceļu visā tā garumā.

Rīgu zviedru Vidzemes ģenerālgubernatora Magnusa Delagardijas vadībā aizstāvēja ap 10 000 vīru, tajā skaitā ap 2000 jātnieku. Karagājiens uz Livoniju tika organizēts poļu–zviedru kara jeb Otrā ziemeļu kara (1655–1661) gaitā, kad Krievija vispirms karoja ar poļiem un lietuviešiem, bet tad pārslēdzās uz zviedriem. Uzbrukumu Rīgai sāka gatavot vēl 1656. gada februārī, pie poļiem atņemtās Smoļenskas uzbūvējot ap 600 liellaivu – strūgu floti, kurā cara karaspēks kopā ar artilēriju, nepieciešamajiem kara materiāliem un pārtikas krājumiem vasarā sāka virzīties pa Daugavas straumi uz leju. Jūlija beigās ieņēma zviedru aizstāvēto Dinaburgas (Daugavpils) cietoksni, pēc tam arī Koknesi. Jāatzīmē, ka Aleksejs Mihailovičs karagājienam bija noalgojis krietnu skaitu militāro speciālistu un virsnieku no Rietumeiropas – Eiropā noslēdzoties Trīsdesmitgadu karam (1618–1648) starp katoļiem un protestantiem, tādi bija pieejami plašā piedāvājumā. Šī publika nelaida garām iespēju pakarot vēl, jo vairāk nekā cita lāgā neprata. Piemēram, pie Rīgas viens no krievu karaspēka komandieriem bija pareizticībā pārgājušais skotu ģenerālis Abrahams Leslijs.

Krievi galveno nometni izveidoja Ķengaraga apkaimē, bet pie pilsētas izbūvēja zemes nocietinājumus lielgabalu pozīcijām, tajā skaitā Kubes kalnā, tagadējās Esplanādes vietā. 1. septembrī sākās intensīva Rīgas apšaudīšana ar dažāda kalibra un veida šāviņiem – akmens un čuguna lodēm, turklāt pēdējās nereti nokaitēja uz uguns, lai panāktu aizdedzinošu efektu. Nežēlīgā bombardēšana gan nodarīja bojājumus Doma baznīcai un daudzām dzīvojamajām ēkām pilsētā, taču bija tik haotiska, ka praktiski nekaitēja Rīgas nocietinājumiem. Krievi arī nespēja bloķēt Daugavgrīvu. Tas nozīmēja, ka apgādes līnijas un papildspēku ierašanās pa jūru netika pārtraukta. Turklāt 2. oktobrī, kad krievi gatavojās triecienuzbrukumam, rīdziniekiem izdevās veiksmīgs apsteidzošs prettrieciens. 5. oktobrī, baidoties vēl no mēra epidēmijas izcelšanās, cars deva pavēli pārtraukt aplenkumu. Savukārt Rīga par izturību aplenkuma laikā saņēma tiesības savā ģerbonī ievietot Zviedrijas karaļa kroni.

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem

"Brīvā Zeme", 1926. gada 21. augustā

Jelgava. 16 gadus vecais mehāniķa māceklis Teodors Pluģis kopā ar savu 11 gadus veco brāli Kārli un 14 gadus veco draugu Edvardu Zviedru no Dobeles ielas 20 izgājuši ārpus pilsētas uz Zviedra vecāku ģimenes dārziņu Straumes muižas laukos. Tur Teodors Pluģis gribējis izmēģināt paštaisītu pistoli, kuru izgatavojis no patronas čaulas un bijis pielādējis ar pulveri un skrotīm. Viņš aizdedzinājis pistoli ar sērkociņu. Norībējis stiprs sprādziens, patronas čaula norauta no koka roktura un ieurbusies zēna deniņos tik dziļi, ka viņš tūliņ saļimis un, nenākot pie samaņas, nomiris. Šis gadījums satriecis nogalinātā zēna māti vēl jo vairāk, jo 25. jūlijā pa jelgavnieku izbraukuma laiku uz Rīgas jūrmalu peldoties noslīcis viņas 19 gadus vecais dēls Arnolds.