Vilcieni un dzelzceļa tīklu sazarojumi, kas radās 19. gadsimtā, arī mūsdienās joprojām ir ļoti iecienīts kravu un pasažieru pārvadāšanas veids. Turklāt savā būtībā tas palicis teju vai nemainīgi konservatīvs, jo pašā idejā kopš pirmsākumiem principiāli lielas izmaiņas nav notikušas. Ja nu vienīgi saistībā ar ātrumu. Un tieši šajā virzienā sagaidāmas, iespējams, nozīmīgākās nākotnes pārmaiņas.

I

21. gadsimtā vilcienu ātrumi palielinājušies patiešām iespaidīgā apmērā. Vēl gluži nesen (pirms jaunākajiem japāņu un ķīniešu sasniegumiem) par rekordistu uzskatīja franču ātrvilcienu TGV, kas 2007. gadā sliežu ceļa līnijā Parīze–Strasburga spēja uzņemt 574,8 kilometrus stundā lielu ātrumu. Vēstīts, ka šā sasnieguma interesēs nācies uzlabot ne tikai pašu vilcienu, bet arī attiecīgo ceļa posmu, veicot sliežu papildu nostiprinājumu.

Krievijā nopietni apspriesta ideja par divu lielu dzelzceļa maģistrāļu izbūvēšanu, paredzot iespēju tajās vilcieniem pārvietoties ar ātrumu vismaz līdz 400 kilometriem stundā. Pirmā projekta īstenošana faktiski uzsākta 2013. gadā, paredzot ierīkot sliežu ceļu, kas savieno Maskavu ar Kazaņu kopumā 762 kilometru garumā, un tā veikšanai būtu nepieciešamas tikai 3,5 stundas. Turklāt šis iecirknis varētu būt tikai pirmais posms lielākā projektā, kas paredz tā turpināšanu līdz Jekaterinburgai un Uļjanovskai, bet gala rezultātā – līdz pat Pekinai! Tiesa, skeptiķu aprindas paudušas, ka šim projektam Krievijā nav ekonomiski izdevīgas nākotnes, tāpēc pagaidām tas tā arī palicis apspriešanas stadijā.