Ķīnietes dzīve pēc klīniskās nāves

Sjueja Meja bija absolūti tipiska mūsdienu ķīniešu sabiedrības pārstāve – aktīva Ķīnas kompartijas biedre ar nesatricināmu ticību marksisma idejām un pārliecināta ateiste, kurai kaut kāda dieva jēdziens nebija nekas vairāk par jebkuru pasaku tēlu, savukārt vispār jebkura reliģija – tikai stulba propaganda.

Bet pēdējā laikā viņa bija sākusi sirgt ar hroniski nepārejošu klepu, tāpēc bieži uzturējās slimnīcā. Reiz Meja kārtējo reizi ārstējās, un mirklī, kad viņai injicēja antibiotikas, viņa pēkšņi zaudēja apziņu, pēc kā sākās neticamas lietas. Vēlāk viņa žurnālistiem stāstīja, ka patiesībā viņa nemaz nav zaudējusi apziņu, drīzāk pat gluži otrādi – iemantojusi kaut kādu citu tās stāvokli. Protams, viņa nav sapratusi, kas ar viņu īsti notiek, vienkārši jutusi, ka it kā lido kādā tunelī un sajūta bijusi laba, viegla un brīva. Mazliet dīvaini šķitis tikai tas, ka viņa nav spējusi saprast: vai viņa ir mirusi, vai arī notiek kaut kas tāds, ko nav iespējams saprast? Tāpēc visu pārmākusi dedzīga vēlme atgriezties atpakaļ. Taču viņu ieskāvušas šķietami neredzamas būtnes, no kurām strāvoja neizmērojama mīlestība un līdzcietība, kas vērsta tieši uz Meju, un tās visas kopumā it kā mierināja viņu, lai gan neviens vārds nebija dzirdams...

Bet jau drīz dīvainais tunelis beidzies, un Meja izrādījās nokļuvusi pārsteidzoši košā pasaulē, un vairs nebija ne baiļu, ne sāpju, bet dvēselē ielijusi svētlaimība un mūžīgs miers. Nākamajā mirklī Mejai nodemonstrēts (tā viņa uzskatīja), kā īsti iekārtota šī pasaule, un viņa redzējusi katru molekulu, katru atomu – un tās visas bijušas neskaitāmas pasaules, turklāt tās eksistējušas daudzās jo daudzās dimensijās. Meja apgalvoja, ka to visu nemaz nav iespējams aprakstīt cilvēkam zināmos vārdos un jēdzienos.

Taču jau faktiski tūlīt pat Mejas apziņu cauršķēlušas atmiņas par saviem tuviniekiem, savu mazo bērniņu, par visu to, ko viņa savā dzīvē vēl nav paspējusi paveikt, tāpēc neizturami kvēli sagribējies atgriezties. Un faktiski jau nākamajā acumirklī viņa atkal attapusies slimnīcas palātā, taču sākotnēji pati sevi un apkārt esošos slimnīcas personāla ļaudis apjautusi, it kā raugoties uz visu no malas. Piemēram, viņa redzējusi un dzirdējusi, ka ārsts dod rīkojumu saviem asistentiem, un redzēja to, kas notika aiz aizslietņa, pat dzirdēja, kā kaut kur attālu sāk zvanīt viņas mobilais tālrunis, turklāt viņa acumirklī arī sapratusi, kurš un kāpēc viņai tobrīd zvana... Bet tad Mejai neizturami sagriezusies galva, un viņa absolūti sajūtami atgriezusies savā ķermenī. Atvērusi acis, viņa centās uzslieties sēdus, taču sākusies neizturama vemšana.

Pēc šā gadījuma Meja esot pilnībā mainījusi savu skatījumu uz šo pasauli, tagad uzskatot, ka tā absolūti nemaz nav tāda, kā to pasniedz materiālistiskā zinātne. Viņa esot pilnībā pārstājusi baidīties no nāves un sākusi ticēt Dievam. Un tas viss, protams, kardināli mainījis sievietes dzīvi: faktiski jau acumirklī viņu “pameta” klepus un regulārā vārguļošana, un katru jaunu dienu viņai apziņā paveras aizvien jauni garīgās pieredzes apvāršņi.

Lūk, cik savdabīga dažkārt var izrādīties regulāra antibiotiku lietošana.