Tā dēvētā “lielā māksla”, ko īpaši eksaltētas intelektuāļu aprindas mēreni iedomīgā kārtā savā starpā nereti mēdz dēvēt par “labu literatūru”, “īsto mākslu” vai kā tamlīdzīgi, vairākumu cilvēku nereti līdz pat šoka stāvoklim mēdz pārsteigt ar attiecīgajos darbos no visas sirds aprakstītiem vai atspoguļotiem arī visšaušalīgākajiem noziegumiem, turklāt īsteni batāliskās, vērienīgi asiņainās, sadistiski detalizētās niansēs.

Jo sevišķi kino. Un tas rada neglābjamas aizdomas, jo arī vēsture glabā faktus par to, ka daudzi no šiem māksliniekiem izrādījušies cilvēki, kuriem krimināli pasākumi nav bijis nekas svešs un nepieņemams.