Voltērs uzskatīja, ka transcendentā apzināšanās (piemēram, risinot jautājumu par dvēseles nemirstību un cilvēka gribas brīvību) nav iespējama, un viņš jo īpaši kaismīgi karoja ar kristiešu baznīcas izplatīto un varmācīgi uzspiesto dogmatismu. Viņš allaž uzsvēra kultūras vērtību un cilvēces vēsturi atainoja kā cilvēka cīņu par progresu un izglītību. Tieši Voltērs izgudrojis un laidis apgrozībā jēdzienu “vēstures filozofija” un vēl virkni būtisku jēdzienu un izpratņu. Viņu gluži noteikti var uzskatīt par mūsdienās labi pazīstamā sabiedriski sociālā dumpīguma pirmtēvu.

18. gadsimta 60. gadu beigās kādā Francijas pasta nodaļā pienāca vēstule – bez adreses, bez adresāta vārda, tikai savdabīga uzruna. Un tā bija šāda: “Dzejnieku valdniekam, tautu filozofam, Eiropas Merkuram, tēvzemes oratoram, karaļu vēsturniekam, varoņu panegiristam, gaumes jautājumu augstākajam soģim, mākslas aizgādnim, talantu aizgādnim, ģēnija novērtētājam, bāreņu tēvam, atdarināšanas paraugam bagātniekiem, fanātiķu ienaidniekam, apspiesto aizstāvim, visu veidu vajātāju biedam, visu trūkumcietēju balstam, nemirstīgajam visaugstākās tikumības paraugam.” Un viss, vairāk nekā. Tostarp pietiekami izglītotie pasta ierēdņi bez liekas šaubīšanās nogādāja šo vēstuli tieši Voltēram, jo kam gan citam varētu būt attiecināmi tik skaļi epiteti... Protams, izklausās mēreni eksaltēti, patētiski un varbūt pat kādu nieku pieglaimīgi un liekulīgi, tomēr, kā mēdz teikt, “tajā visā kaut kas ir”.