Aizsardzības līnija. Atkāpties vai "no pirmā centimetra"

Pēc vēsturnieku aplēsēm, ja Baltijas valstu armijas padomju okupācijas draudu priekšā 1939./1940. gadā būtu apvienojušās, tie būtu kādi 360 tūkstoši karavīru, kur latviešu un lietuviešu būtu ap 130 tūkstošiem, bet igauņu ap 100 tūkstošiem.

Veiksmīgas mobilizācijas gadījumā varētu sanākt pat 650 tūkstošu vīru armija – vērā ņemams pretsvars PSRS plāniem. Diemžēl Baltijas valstu arsenālos tādam daudzumam karotāju nebija ieroču un objektīvā realitāte uzstādīja vēl daudz nopietnākus "bet". Protams, šobrīd Baltijas drošības situāciju uzlabo NATO un citi faktori, taču, vai starp toreiz un tagad var novilkt arī kādas paralēles, vai ir lietas, kas joprojām ir problēma? "Vēsture neiedos pareizo atbildi, bet vēsture palīdzēs noformulēt pareizo jautājumu," spriež Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas (NAA) pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins.

Dažādie ienaidnieki

Šodien to grūti aptvert, taču pirms Otrā pasaules kara Baltijas valstīm bija ļoti atšķirīgi uzskati, kas ir galvenais ienaidnieks, pret kuru jāgatavojas aizsargāties. Tas bija galvenais šķērslis Baltijas militārpolitiskās sadarbības veidošanā, ko labprāt savā diplomātijā izspēlēja tās valstis, kurām bija savi mērķi. Tagad visa Eiropa apzinās, no kuras zemes nāk militārās agresijas draudi, bet 20. gadsimta 30. gados aina bija daudz raibāka. Latvija visvairāk baidījās no nacistiskās Vācijas revanšisma, mazāk no PSRS lieliniekiem un praktiski nemaz no Polijas, kas skaitījās sabiedrotā. Savukārt Lietuvai galvenais ienaidnieks 1920. gadā atņemtā Viļņas apgabala dēļ bija tieši Polija, turklāt lietuvieši pamatoti bažījās, ka Vācija varētu paņemt atpakaļ tai juridiski piederīgo Mēmeles/Klaipēdas apgabalu, ko Lietuva ne gluži korektā ceļā bija ieguvusi 1923. gadā. Lietuvai līdz 1939. gadam nebija robežu ar PSRS, tamdēļ Maskavu tā uztvēra, ticamāk, kā sabiedroto. Tikmēr Igaunija tieši PSRS saskatīja lielāko nedraugu, kamēr no Vācijas vai Polijas igauņi nekādas pretenzijas nejuta. Kara muzeja vēsturnieks Juris Ciganovs atzīmējis, ka toreiz, "X" stundai pienākot, Baltijas valstīm nemaz nebija kopēju aizsardzības plānu ne pret iebrukuma no rietumiem, ne austrumiem, nebija kopējas militārās stratēģijas, nebija atrunāts, ko katra valsts uzbrukuma gadījumā darīs. Otrkārt, lai nu kā, bet baltieši cerēja vismaz uz kaut kādu citu valstu reakciju, ja Latvijai, Lietuvai vai Igaunijai kāds uzbruktu. Nevienam neienāca prātā, ka būs tāds 1939. gada 23. augusta Molotova–Ribentropa pakts, pēc kura divas agresīvas lielvaras sadalīs Eiropu savos valdījumos un izrādīsies, ka mazās valstis ir pamestas likteņa varā.

Bez plāna

Vēsturnieki spriež, ka 1939. gada rudens, kad Baltijas valstis saņēma PSRS ultimātus par padomju armijas bāzu iekārtošanu un karaspēka kontingentu ielaišanu, bija pēdējā reālā iespēja izrādīt bruņotu pretestību. Protams, ar nosacījumu, ka visas trīs Baltijas valstis rīkotos reizē. Taču Igaunija PSRS ultimātu pieņēma pirmā un Lietuva pēc tam no Maskavas kā dāvanu saņēma Polijai atņemto Viļņas apgabalu. Pēc uzspiestajiem bāzu līgumiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā 1940. gada vasaras sākumā atradās jau ap 67 tūkstoši padomju karavīru (Latvijā ap 20 tūkstoši), 1065 tanki, 105 bruņumašīnas, 1630 lielgabali un 526 lidmašīnas. Kaut karavīru skaits aptuveni atbilda visu trīs valstu armijām kopā ņemtām, ienaidnieka tehniskais pārākums bija milzīgs. Un tas, neskaitot kara floti un kara jūrniekus. 

"Pēc padomju bāzu izvietošanas Lietuvā, Latvijā un Igaunijā šīs valstis faktiski bija palikušas par Padomju Savienības protektorātiem, atlika gaidīt, kad notiks galīgā šo valstu pievienošana," 

raksta Latvijas Kara muzeja direktores vietnieks pētniecības darbā Ciganovs.

Latvijas armijas rīcībā kritiskajā brīdī nebija pat gatava mobilizācijas un darbības plāna PSRS armijas uzbrukuma gadījumam, jo līdz tam Latvijas politiskā un militārā vadība par reālāko uzskatīja Vācijas uzbrukumu caur Lietuvas teritoriju. "Mūsu aizsardzības plāns 1939. gada septembrī, kad tas bija vajadzīgs, bija absolūti neadekvāts. Un tas nav "Ulmanis negribēja", jo ar gribēšanu nepietiktu. Plāns nozīmē konkrētas darbības noteiktā secībā. Ja tā nav, tad ir nevis armija, bet aitu bars, kas neko nevar izdarīt. Protams, šodien ir būtiski vienkāršāk, jo ir neiedomājami redzēt kā ienaidnieku kādu citu. Mums nav ienaidnieka nr. 1. Mums ir ienaidnieks bez numura. Vienīgais. Cita mums nav," komentē NAA pētnieks Kuzmins. Jāatzīmē, ka arī Lietuva 30. gados bija izskatījusi tikai kara iespēju ar Poliju vai Vāciju. Lietuvieši uzbrukuma gadījumā lielas cerības lika uz partizānu kara izvēršanu. Par to reģionos bija atbildīgi Latvijas aizsargu līdzinieki, paramilitārā Lietuvas Strēlnieku savienība jeb šauļi. Tas ir viens no izskaidrojumiem, kamdēļ nacionālo partizānu kustība pēc kara Lietuvā bija īpaši spēcīga.

Latvijas armijas bruņojumā esošais prettanku lielgabals parādē 1939. gadā. Ar šādiem lielgabaliem plānoja apgādāt sprostvienības pretinieka uzbrukuma aizkavēšanai.

Foto: no 30. gadu preses izdevumiem

Ģenerāļi un Valka

Kā neizmantotu iespēju var minēt Latvijas un Igaunijas 1923. gada 1. novembrī noslēgto aizsardzības savienību. Tā paredzēja sadarbošanos trešās valsts uzbrukuma gadījumā, taču lielā mērā palika tikai uz papīra, jo praktiskie soļi lāgā netika sperti. Tam bija gan politiski, gan militāri iemesli, gan nesaskaņas personību līmenī. Latvijas un Igaunijas armijas kopīgus manevrus organizēja tikai reizi – 1931. gadā, bet 1934. gadā noturēja štāba mācības Valgā. Tallinā valdīja pārliecība, ka līgums izdevīgs vienīgi Latvijai, kamēr Igaunijai no tā nav jēgas, jo latvieši savu toreiz 351 km garo robežu ar PSRS nemaz netaisoties aizsargāt. Uzbrukuma gadījumā krievi ienākšot Igaunijā caur Latviju. Igauņu vēsturnieks Magnuss Ilmjervs atzīmējis, ka abu valstu virsnieku starpā trūcis savstarpējas uzticēšanās. Spilgtākais piemērs droši vien ir Igaunijas armijas komandiera, ģenerāļa Johana Laidonera un 30. gados Latvijā ietekmīgā ģenerāļa Jāņa Baloža savstarpējā nepatika. Laikabiedri Laidoneru raksturo kā ļoti patmīlīgu. Viņš nespēja piedot Balodim rīcību 1919. gada jūnija Cēsu kaujās, kad Baloža vienība palika neitrāla vācu kontrolētajā Rīgā, kamēr igauņi un Jorģa Zemitāna latviešu Ziemeļlatvijas brigāde atsita vācu uzbrukumu Vidzemē. Vēl lielāks rūgtums Laidonerā cēlās pēc tam, kad 1935. gada 18. novembrī viņu neuzaicināja uz Brīvības pieminekļa atklāšanu Rīgā. Igauņu ieskatā, tas nozīmēja nenovērtēt viņu ieguldījumu Latvijas Neatkarības karā. Latvijas sūtnis Tallinā Edgars Krieviņš ziņoja Ārlietu ministrijai, ka ģenerālis par nesaņemto ielūgumu bijis ļoti neapmierināts.

Valdis Kuzmins spriež, ka galvenās domstarpības tomēr radījis jautājums, kurš ir atbildīgs par Valkas/Valgas aizstāvēšanu. Tā ir viena no problēmām, kas teorētiski aktuāla vēl šobaltdien: 

"Ja notiktu iebrukums Igaunijā, svarīgākā, protams, būtu Tallinas aizsargāšana. Tātad no Pleskavas uz ziemeļrietumiem. Latvijas gadījumā aizsargājamā ir Rīga, tātad uz dienvidrietumiem no Pleskavas. 

Valka paliek pa vidu kā tāda "mīkstā" zona. Latvija toreiz rādīja uz igauņiem, igauņi uz Latviju. Ar tiem resursiem, kādi tad bija Igaunijai un Latvijai, atrisināt problēmu nebija iespējams." Arī mūsdienās to varētu atrisināt tikai tad, ja kāds uzņemtos atbildību par Valkas virzienu. Jāatzīmē, ka 1940. gada sākumā, kad PSRS militārā vadība plānoja rīcību, ja kāda Baltijas valsts pretosies un Igaunija ar Latviju varbūt pat sadarbosies, līdzās Baltijas valstu blokādei no jūras un gaisa Kremlis ierēķināja PSRS armijas triecienu Alūksnes un Valkas virzienā ar tālāku virzīšanos uz Rīgu. Tam vajadzēja nošķirt Igauniju un Latviju. Vienlaikus PSRS sarkanā armija Latvijā iebruktu arī no Lietuvas puses virzienos uz Jelgavu un Daugavpili. Maskavā labi zināja, ka starp Latvijas un Lietuvas armijām nepastāv nekāda sadarbība.

Vēl viena tā laika nelaime, ka Baltijas valstu armiju bruņojums nebija unificēts – dažādi ieroči, dažādas munīcijas. Igaunija vairumu bruņojuma iegādājās Vācijā, mazāk Lielbritānijā, kamēr Latvijā dominēja britu ieroči. Pat ja sadarbība sāktos, palīdzēt viens otram apgādes jomā nāktos grūti vai pat neiespējami.

Plūdi un "pūķa zobi"

Ja par elementiem, kas nenoveco, tad Kuzmins kā primāro min Latvijas ģeogrāfisko novietojumu un apvidus īpatnības. Tās pēdējos gadsimtos palikušas teju nemainīgas. Ja nu vienīgi Lubānas klāni nosusināti. Mežu un krūmāju īpatsvars šobrīd ir pat lielāks nekā 20. gadsimta 30. gados. "Iebrukums Latvijas teritorijā no austrumu puses, pāri tagadējai Latvijas–Krievijas robežai ir noticis tikai vienu reizi – 1577. gadā, kad Ivana IV Bargā karaspēks pārgāja Livonijas robežu pie Viļakas un virzījās uz Jēkabpili. Vairāk gan tāda kļūda nav pieļauta, jo secināts, ka pārvietošanās pāri Latgales austrumu apvidum ir pārāk apgrūtinoša," tā vēsturnieks. Vēsturiski nākamie austrumu kaimiņa iebrukumi Latvijas teritorijā notikuši vai no Dienvidigaunijas puses, no Valkas/Valgas apkaimes, vai no Lietuvas puses, no Biržiem, Šauļiem. Acīmredzot kaut kādi apstākļi nosaka šādu izvēli, un būtu vērts apsvērt, kas tur darāms.

Gadījies lasīt vērtējumus, ka tā bijusi kļūda 20. gadsimta 20.–30. gados neveidot uz Latvijas–PSRS robežas pastāvīgu nocietinājumu, bunkuru sistēmas. Taču jau 30. gados bija skaidrs, ka Latvijas apstākļiem tas nederēs. Valstij nepietiktu naudas tādai austrumu robežas segšanai. Otrkārt, pat izbūvējot vajadzīgo skaitu bunkuru, tos jebkurā gadījumā varētu apiet. Ja ne Latvijā, tad caur Igauniju vai Lietuvu. Latvijas armija 30. gadu beigās neko daudz nezināja par mūsdienu medijos plaši apspriestajiem "pūķa zobiem", taču plānoti tika citi pretinieku kavējoši sprostošanas paņēmieni – spridzināt ceļu uzbērumus un tiltus, dambjus, caurtekas, veidot mežu aizcirtumus. Piemēram, veidot plašus nepārejamus applūdinājumus, balstoties Aiviekstes–Pededzes upju baseinā un Lubāna ezerā. 

"Šķērslis kā pretmobilitātes līdzeklis aizsardzības sistēmās bijis aktuāls vienmēr. Te gribētu atzīmēt, ka vislabākais šķērslis, kāds vien izdomāts, ir ar kādu pusotru metru dziļu ūdeni tikko applūdināts mežs. Vislabāk ar krūmu pamežu. 

Tāds nav pārvarams nekādiem līdzekļiem, un tas ir tas, ko ukraiņi 2022. gada martā izdarīja pie Kijivas, uzspridzinot Irpiņas upes sūkņu staciju. Tur izveidojās simtiem kilometru pārplūdināta teritorija. Šādi risinājumi ir visdrošākie," uzskata Kuzmins. Tiesa, tādu uzplūdinājumu nevar izveidot jebkurā vietā, un ūdens galu galā kaut kur aiztecēs, taču Latvijas austrumu pierobežā tādas vietas ir: "Nevajag nemaz taisīt "grēku plūdus", pietiks aizdambēt vai uzspridzināt meža ceļu caurtekas." Arī "pūķa zobi", izlikti pareizās vietās, var nopietni aizkavēt pretinieku. Somijas 20. gadsimta 40.–50. gados pie PSRS robežas izveidotās klints un betona bluķu aizsardzības sistēmas savas funkcijas veic joprojām. Bet Ukrainā efektivitāti parādījušas nocietinājumu līnijas ar diviem vai trim paralēliem prettanku grāvjiem, kuri piebērti spirālveida dzeloņstieplēm, abās grāvju pusēs saliekot betona "zobus": "Tur sanāk 100–200 metru platas joslas, kur ne tikai nevar pārbraukt pāri tehnika, bet pat kājnieks pāri netiek. Lai tiktu pāri, vajag laiku pārgriezt, aizbērt, novākt. Ja neviens netraucē, to var izdarīt. Taču mērķis ir aizkavēt, dot droniem iespēju pamanīt pretinieku un to iznīcināt. Latvijā pie nosacītās Pasienes pareizā vietā uz meža stigas nolikts "pūķa zobs" var stāvēt simts gadus un neviens tam apkārt apbraukt nevarēs. Protams, miera laikos dzeloņdrātis tur neviens nevilks, bet izveidot infrastruktūru, lai vajadzības gadījumā to izdarītu piecās minūtēs, var."

Latvijas austrumu pierobežā pie Kārsavas uzkrātie pretmobilitātes šķēršļi –

Foto: Edijs Pālens/LETA

Pārsteiguma faktors

Ienaidnieki Latvijā, protams, parasti iebrūk pa ceļu līnijām. Ne velti arī tagad pie šosejām tiek krāti "pūķa zobi" un prettanku eži. Kuzmins atgādina senu patiesību, ka uzbrukuma ātrumu mēra nevis pēc pirmā tanka, bet gan pēc pēdējā degvielas vedēja. Kad tankiem beigsies degviela un tās nebūs arī dīzeļģeneratoriem dronu uzlādēšanai, vajadzēs degvielas vedējus, kuriem gan ceļš būs nepieciešams noteikti. Atšķirībā no mūsdienām 20. gadsimta 30. gados Latvijā nebija šoseju Eiropas izpratnē, toties bija ļoti biezs un sazarots zemes ceļu un celiņu tīkls. No vienas puses, iebrucējam tas bija labi, bet, no otras puses, šie ceļi bija slikti un tajos varēja viegli apmaldīties. Vienlaikus jāpatur prātā, ka virzība pa lielākiem ceļiem vienmēr piesaista uzmanību un liek pretiniekam meklēt negaidītus risinājumus. Tā vācu tanki, uzbrūkot PSRS 1941. gada vasarā, veiksmīgam triecienam izmantoja vietējo ceļu Lubāna–Rugāji pāri Lubānas purvam, kas varētu šķist absurda ideja un izrādījās pārsteigums sarkanajai armijai. Kas līdzīgs atkārtojies Ukrainā 2022. gadā, kad pieņemts, ka uzbrukums caur Čornobiļas AES radioaktīvā piesārņojuma joslu "nav vesela cilvēka prāta darbs". Bet Krievijas armija veica tieši šādu manevru un vismaz pirmajās dienās ukraiņus pārsteidza.

1939. gadā Latvijas armija analizēja karadarbību Spānijas Pilsoņu karā un Vācijas iebrukumu Polijā, uzskatot, ka galveno triecienu dos tanku kolonnas. Tajā pašā laikā tika ignorēta varbūtība, ka dabiski šķēršļotu apvidu, piemēram, purvus, varētu, kaut ar grūtībām, tomēr pāriet pretinieka kājnieki. "Kājnieks ar mugursomu un triecienšauteni rokās joprojām saglabā savu aktualitāti," teic militārais vēsturnieks. Viņaprāt, koncentrējoties tikai uz droniem, arī kājnieku faktoru nedrīkst novērtēt par zemu. Droni var nodarīt lielus postījumus infrastruktūrai un padarīt dzīvošanu kādā apgabalā neiespējamu, taču nespēj iekarot teritoriju. Tam vajadzīgi kājnieki, kas tajā fiziski ieiet. Arī Otrā pasaules kara sākumā daudzi uzskatīja, ka tanki un motorizācija atrisinās visu. Izrādījās, ka ierakumi jārok tāpat.

Patronas un mobilizācija

Baltijas valstu armijām puslīdz pietika šauteņu patronu, taču dažāda veida speciālā munīcija – prettanku, pretaviācijas, lielkalibra artilērijas – bija vājā vieta. Otrā pasaules kara priekšvakarā 30. gadu beigās tādu munīciju, tāpat kā modernus ieročus, Eiropā vairs nevarēja nopirkt pat par vislielāko naudu. Kuzmins to salīdzina ar situāciju, kādā nonākuši ukraiņi, kas nekur nevar dabūt "Patriot" raķetes. 1940. gadā Latvijā kara laika armija bija iecerēta uz 143 tūkstošiem vīru, bet dokumenti apliecina, ka visiem nepietiktu pat formastērpu. Spožāk neklājās arī Igaunijā un Lietuvā. Labākajā gadījumā visiem būtu kokarde, ko pielikt pie cepures.

Viens no Latvijas armijas ieplānotajiem aizsardzības soļiem, kuru 1939. gadā arī sāka īstenot, bija munīcijas un citu karamateriālu krājumu decentralizācija, izvietojot tos dažādās vietās. 

NAA pētnieks nav gatavs vilkt paralēles ar mūsdienām, taču 1940. gadā pēdējais Latvijas aizsardzības un mobilizācijas plāns paredzēja, ka konkrētā vietā no rezervistiem mobilizēsies konkrēta karaspēka vienība. Piemēram, Cēsu apkaimē tādi punkti bijuši trīs. Tika ieviesta teritoriālā mobilizācijas sistēma, un pie tādas glabāt visu munīciju Rīgā nebija jēgas: "Man nav informācijas, kā ar to tiek galā mūsdienās, bet, ja aizsardzības sistēma balstās obligātajā militārajā dienestā, tagad mūsu gadījumā valsts aizsardzības dienestā, tad rezervistu apmācīšana ir tikai vienkāršākā un lētākā procesa sastāvdaļa. Vissarežģītākā un dārgākā daļa ir radīt tādu sistēmu, lai apmācītos rezervistus pēc diviem trim gadiem nepieciešamības gadījumā atkal varētu iesaukt – kur iesaukt, kurp vest, kur viņi saņems ieročus, kur munīciju. Tas bija sarežģīti jau 1938. gadā, bet mūsdienās, kad bruņotajos spēkos ir simtiem specialitāšu, jautājums, kā cilvēkus īstajā laikā dabūt īstajā vietā un panākt, ka sistēma strādā, neiznīcinot valsts ekonomiku, ir vēl sarežģītāks."

Laiks ir dārgs

1939./40. gadā PSRS nebija nekādu grūtību bloķēt Latvijas un Igaunijas piekrasti un visu triju Baltijas valstu gaisa telpu. Tādā ziņā NATO kontekstā mūsu situācija ir krietni labāka. "Baltijas jūra ir kļuvusi par "dīķi", kurā nevar ne noslēpties, ne aizbēgt. Tas ir tas, ko Ukrainas karā redzam Melnajā jūrā. Igaunijai ir pretkuģu raķetes. Latvija parakstījusi līgumus par to iegādi. Krievijas karaflote tālāk par Kronštati iziet nevar. Tas ir stāsts par dārgiem, kvalitatīviem kaujas līdzekļiem. Ar gaisa telpu ir tieši tas pats. Un arī to mēs redzam Ukrainā. Visu cieņu ukraiņu pilotiem, taču ukraiņu gaisa spēkus nevar ne salīdzināt pat ar Skandināvijas valstu un Polijas aviāciju, tomēr krievu lidmašīnas tuvāk par 50 kilometriem kontaktlīnijai nepielido. Protams, viņiem ir vadāmās aviācijas bumbas un raķetes, taču virs kaujas lauka Krievijas kara aviācijas fiziski nav. Un ja to panāk novecojušie Ukrainas gaisa spēki... Jā, krievu ballistiskās raķetes ir problēma. Irānā ASV ar raķešu problēmu mēģināja tikt galā, bombardējot palaišanas iekārtas. Nevis ķert bultas, bet atrast šāvēju. To var izdarīt," pārliecināts Kuzmins.

Kopš pilna mēroga Krievijas un Ukrainas kara sākuma, vismaz publiskos paziņojumos, amatpersonas sola, ka Latvijas teritorija tiks "aizsargāta no pirmā centimetra". Tikmēr padomju okupācijas priekšvakara Latvijas aizsardzības plāni pragmatisku apsvērumu dēļ paredzēja atkāpties līdz Vidzemes augstienei un kauju pieņemt tur. Bija skaidrs, ka Latvijas armijas rīcībā nav resursu, lai segtu visu PSRS robežu. Armijas vadība rēķinājās, ka Latgali var nākties atstāt. 

"Bija tikai viena karaspēka vienība – kājnieku vads Zilupē, kam vajadzēja karot uzreiz. Pārējiem bija dotas 48 stundas, lai pamazām atkāptos, veiktu aizkavējošas darbības, lai iegūtu laiku mobilizācijai un armija sasniegtu cīņai paredzēto apmēru,"

skaidro NAA mācībspēks. Tikai pēc divām trim diennaktīm sekotu aktīvas operācijas arī no Latvijas armijas puses. Pēc Kuzmina domām, "no pirmā centimetra" mūsdienās strādātu tikai tad, ja par pretinieka gatavošanos savlaicīgi ziņotu izlūkošana. Bet pats galvenais, lai lēmumu pieņēmēji signālam pievērstu uzmanību un rīkotos. Pretējā gadījumā var atkārtoties Ukrainas situācija, kur 2022. gada februārī Krievijas armijas gatavošanās uzbrukumam bija acīmredzama, taču neviens vienkārši nespēja noticēt, ka kas tāds tiešām notiks: "Ja spējam iegūt handikapu, kad varam izlikt šos "pūķa zobus" un novilkt dzeloņdrātis, tad mums vairs nevajadzēs tās 48 stundas mobilizācijai, nevajadzēs startēt no nulles. Bet, ja tev noliek uz galda izlūkdatus un tu saki, ka tās ir muļķības, tad tas jau ir cits stāsts."

Latvijas armija 1939./1940. gadā

Miera laika apstākļos Latvijas armijas personālsastāvā bija 16–20 tūkstoši cilvēku; 1940. gada vasaras sākumā skaitu palielināja līdz 30,8 tūkstošiem, bet, kara gadījumā mobilizējot, armiju teorētiski varēja palielināt līdz 143 tūkstošiem vīru.

Armijas bruņojumā līdzās šautenēm un ložmetējiem atradās ap 200 dažādu sistēmu un kalibru lielākoties Pirmā pasaules kara perioda lauka un smago lielgabalu. Prettanku un pretaviācijas lielgabalu skaits bija neliels, ar mazu munīcijas krājumu. Vieglo tanku un bruņumašīnu bija nepilns 40. Divi bruņotie vilcieni. Kara aviācijā 72 lidmašīnas, no kurām 50 skaitījās kaujas, taču tikai pusi varēja uzskatīt par modernām. Karaflotē trīs karakuģi un divas zemūdenes, neskaitot dažus palīgkuģus. Ap pussimts jūras mīnu bija par maz, lai slēgtu piekrastes ūdeņus pretiniekam.

Kājnieku munīcijas pietiktu divu nedēļu aktīvai karadarbībai, artilērijas munīcijas piecām dienām.

1938./1939. gada valsts budžetā aizsardzībai atvēlēja jau ap 27%, taču iegādāties nepieciešamo bruņojumu, pat saņemt to, par ko jau samaksāts, praktiski vairs nebija iespējams.

MAF 2026

Foto: #sif_maf2026

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".