Pastaigas kapos nemaz nav tik nevainīga nodarbe

Kāda sieviete tīmeklī dalījusies pieredzētajā, kas kārtējo reizi apliecina, ka pastaigāšanās pa kapsētu tikai izklaides nolūkā itin nemaz nav tik nevainīga un droša nodarbe, kā pirmajā acumirklī varētu likties. Kādā dienā sieviete kopā ar savu sešus gadus veco meitiņu devušās nopeldēties uz netālu esošo upīti. Diena bijusi gluži kā radīta tieši tādām relaksējošām pastaigām. Arī ceļš, pa kuru viņas gājušas, šķitis teju kā dekorācija pasaku filmai.

Taču ceļā patrāpījusies ciemata kapsēta. Ejot tai garām, vai nu tāpēc, ka to vēlējusies meitiņa, vai arī savas personīgās ziņkārības rosināta, sieviete pēkšņi apstājusies, izlemjot, ka noteikti vajadzētu tur pastaigāties – starp dažādām kapavietām ēnaino koku ieskāvumā. Viņas abas sāka pastaigu, automātiski lasot uzrakstus, aplūkojot fotogrāfijas un citus uz kapakmeņiem izvietotos atribūtus. Bet uz tām kapu kopiņām, kas izskatījās aizmirstas un nekoptas, sāka likt konfektes, paužot laba vēlējumus mūžīgi dusošajiem. Sievietei šķita, ka tādējādi viņa kopā ar meitiņu veic uzteicamu darbiņu.

Tiktāl kapsētā tas arī viss. Bet šaušalīgais sākās naktī: pie viņām ieradās visu to aizgājēju gari, kurus viņas bija nelūgti iztraucējušas (vai, iespējams, ar kaut kādām absolūti neizskaidrojamām darbībām vienkārši pašas uzaicinājušas). Visi “viesi” ieradās teju vai precīzi pusnaktī, sāka klaiņot pa istabām, grabināt traukus virtuvē, dauzīt durvis un tamlīdzīgi. Sieviete izbīlī vienkārši pilnībā palīda zem segas, izmisīgi domās lūdzoties, lai nelūgtie gari ātrāk liek viņai mieru. Tikai rīta agrumā viņai izdevās iemigt.

Un tad sekoja nākamais “efekts”, proti, dīvains sapnis, kurā viņa dzirdēja sarunājamies divas – vīrieša un sievietes – balsis. Taču patiešām tikai balsis, pilnībā bezķermeniskas. Un visu sapņa laiku vīrieša balss čukstējusi: iesim prom no šejienes, pietiek baidīt nelaimīgos. Taču sieviete it kā tikai smējusies: nekas viņiem nenotiks, mans nelaiķa tētuks arī mani naktīs regulāri baidīja... Pamodusies sieviete atviegloti konstatēja, ka, pirmkārt, visas šausmas patiešām beigušās, otrkārt, to visu piedzīvojusi tikai viņa – meitiņa pēc aizmigšanas tā arī nebija pamodusies un neko tamlīdzīgu nebija izbaudījusi.

Vairāk gan šādi gari viņas dzīvoklī nav viesojušies, taču kopš tā laika viņa vairs nekad nav devusies uz kapiem vienkārši pastaigāties un uz visstingrāko to noliegusi darīt arī saviem bērniem. Viss skaidri un gaiši liecinājis, ka tāda mirušo traucēšana nekādā gadījumā nav pilnībā nekaitīga nodarbe.