Kopumā visi prinča pašnāvības mēģinājumi tomēr vēl pamatīgāk sabojāja jau tā pavārgo viņa veselību.
Lieliskais vācu dzejnieks Frīdrihs Šillers savu 1787. gadā uzrakstīto poēmu “Dons Karloss, spāņu infants” veltījis Spānijas karaļa Filipa II vecākajam dēlam. Šajā daiļdarbā princis attēlots kā visnotaļ cēlsirdīgs jauneklis, kurš kļuvis par tēva aprobežotības upuri, greizsirdības uzplūdos nogalinot pats savu pirmdzimto mantinieku. Taču Šillers esot krietni patvaļīgi izrīkojies ar vēsturisko patiesību, jo realitātē īstais princis bijis teju vai pilnībā atšķirīgs no poēmas varoņa.
Nelāgais radījums
1545. gada 8. jūlijā Valjadolidā spāņu infantam Filipam II un viņa pirmajai sievai Portugāles Marijai piedzima dēls, kuru nodēvēja par donu Karlosu. Akušieres nejutās sajūsminātas par jaundzimušo: viņš bija manāmi kuprains, šķībiem pleciem un dažāda garuma kājām. Tāda būtne pirmajā acumirklī izraisa riebumu, un tur neko nevar darīt. Diemžēl tādā veidā tieši šajā pēcnācējā atainojās senās dzimtas nelāgā tradīcija veidot faktiski tikai tuvu radinieku laulības – bez izņēmuma visi Karlosa priekšteči visā dzimtas pastāvēšanas vēsturē bijuši vai nu brālēni un māsīcas, vai pat brāļi un māsas. Un turklāt viņa māte dažas dienas pēc dzemdībām nomira.
Kroplais bērniņš izdzīvoja, lai gan jau pietiekami agri viņam atklājās arī psihiskas iedabas novirzes. Princis tikai septiņu gadu vecumā sāka runāt, turklāt neglābjami stostījās un nespēja izrunāt burtus “r” un “l”. Bet tas vēl nebija briesmīgākais. Visvairāk apkārtesošos biedēja prinča nekontrolējamā agresija un ar to saistītā asinskāre. Dons Karloss augām dienām izklaidējās, piemēram, apzināti nomokot kalpones, uz lēnas uguns svilinot dzīvus zaķus, nogriežot ģenitālijas suņiem un tamlīdzīgi. Kādā reizē princi piemeklēja niknuma lēkme tieši zirgu stallī, un viņš izdūra acis visiem tobrīd tur esošajiem karaliskajiem zirgiem...