Vēsturiski veidojies tā, ka amerikāņiem ļoti patīk pašiem sevi uzlielīt, tādējādi uzturot sevī mītisko pārliecību, ka viņiem teju viss ir vislabākais un vispareizākais. Ļoti daudzos gadījumos tas mēdz plūdeni pāriet vēlmē panākt, lai arī citi domā un dara tieši tāpat. Bet tos, kuri tā tomēr nedara, vajag vai nu kaut kā īpaši pamācīt, vai pat pārmācīt. Arī neskatoties uz to, ka pašiem dažkārt šis un tas noiet greizi un vārdi kaut kā lāgā nesaskan ar darbiem. Šajā ziņā zīmīgs ir gadījums ar 32. ASV prezidentu Franklinu Rūzveltu.

Konstitūcijas labojumi par prezidentu termiņiem

Līdz ASV Konstitūcijas 22. labojumam, kas pieņemts 1947. gadā un ratificēts 1951. gadā un kas paredz to, ka viens cilvēks nevar kļūt par valsts prezidentu vairāk kā divas reizes (neatkarīgi no tā, vai pēc kārtas vai atkal pēc kāda laika), amerikāņu prezidenti jau tāpat pārsvarā neieņēma šo amatu vairāk par divām reizēm, kopš pirmais to kā neformālu tradīciju iedibināja Džordžs Vašingtons (amatā 1789–1797). Arī Tomass Džefersons kā prezidents (1801–1809) uzskatīja par nepieciešamu ievērot šo termiņa ierobežojumu un 1807. gadā rakstīja šādus brīdinošos vārdus: “Ja nav ar Konstitūciju noteikts vai arī neīstenojas praksē kādas amatpersonas pilnvaru termiņa ierobežojums, šis formāli it kā tikai četru gadu termiņš faktiski var izrādīties mūža pilnvarojums.”