15 °C
Lai arī ziemas copē sevi pieskaitu pie “zaļajiem gurķiem”, tomēr ņemties pa piemājas ūdeņiem sāk palikt garlaicīgi. Gribas neredzētus plašumus un jaunus iespaidus. Kopš esmu ziemas copes tēmā, bieži no kolēģiem atskan galamērķi ar nosaukumu Peipuss, Pērnava, Kuršu kāpa. Dzirdēts, lasīts daudz. Pērnavā pat ir sanācis pabūt, bet tā cirvju būšana manam stilam šķiet brutāla – gaļa neinteresē un bezemociju zivs izstiepšana nesaista. Atzīstu, ka sava romantika ir tajā bara būšanā, finkas un fakts, ka copē ārpus Latvijas. Šajā reizē brauciens sākas ar pamatīgu plānošanu, pārplānošanu un atgriešanos pie sākotnējā plāna.
Pirmdien ar ierasto, uzticamo piedzīvojumu biedru Māri Cīlīti nolemjam, ka ir jābrauc uz Peipusu, jo gribas ko svaigu, gribas plašumus. Bet šis variants uz jautājuma zīmes, jo uz Peipusa virsū nevienu nelaiž, atvērts tikai šaurums. Jādomā par rezerves plāniem. Šaurums ar savām raudām nevilina tik ļoti, un tas tiek nolikts kā plāns C. Arī Pērnavas līcis ieslīd sarakstā ar burtu B. Laikapstākļi pavisam “slideni”. Mīnusus sola tikai uz nedēļas otro pusi.
Klusām pienāk ceturtdiena, un joprojām neesam tikuši skaidrībā ar virzienu. Glābj Māra dzimšanas diena, un dāvanas vietā Māris saņem iespēju vienbalsīgi izlemt, uz kurieni dodamies. Pērnava! Saņemu norādījumus, ka jādodas iepirkt “cirvjus” un mušas, lai var darboties ar kombainiem. Tavu brīnumu! Skatāmies Peipusa karti, un iezīmējas izmaiņas, kur redzams, ka krasta zona varētu atvērties tiem, kuri dodas copēt kājām. Tas mums derētu! Labi, ka nepaspēju iztērēt naudu inventāram, kurš lielos vilcienos der tikai Pērnavā, jo ceturtdienas vakarā paziņo, ka Peipuss atvērts kājiniekiem, bet mūs tas apmierina, turklāt jubilārs ir izvēlējies – Peipuss.
Piektdienas rītā Pērnavai paredzētā nauda aiziet citās lietās – jāpērk lielākas bļitkas nekā ierasts mūsu ūdeņos. Un ir vēlme pamēģināt Lucky John Peip bļitkas, kuras pēc formas līdzinās vietējo igauņu darinājumiem. Līdzi vienmēr jābūt arī motilim, ja nu asarim gribas nevis lielu, bet gardu kumosu. Kallaste! Šeit par precīzu lokāciju varētu arī sakauties, jo katram sava favorītvieta. Tā kā neesam izlutināti, tad uzmeklēju naktsmājas ar labāko lokāciju. Sakārtojam darbus tā, lai varētu startēt piektdienas vakarā, tad atkrīt agrais rīta brauciens. Tiekamies, saliekam mantas, un aiziet uz Igauniju! Jo vairāk tuvojamies Peipusam, jo aukstāk paliek. Vienā brīdī termometra rādījums ir -21 grāds. No vienas puses, prieks, ka ledus uzsals arī pie mums, bet jāpatur prātā, ka rīt būs tādā aukstumā jācopē.
Hostel Laguun. Šī, iespējams, Peipusa faniem būs zināma vietiņa, jo laipnā saimniece stāsta, ka pie viņas latviešu copmaņi ir ļoti bieži viesi. Samaksājam 80 EUR par divām naktīm uz diviem, kas pie šī brīža cenām šķiet visai adekvāti. Mīnuss, ka koplietošanas telpas uz visiem, individuāla ir tikai guļamistaba, bet mums veicas, jo abas naktis esam vienīgie viesi. Liels bonuss, ka ir virtuve, kur pagatavot pusdienas līdzņemšanai, un arī pelmeņi pēc copes ir svētīgs ēdiens. Par šo vietu tikai pozitīvi iespaidi. Tiem, kuri nemeklē luksusa apartamentus un var pieciest citas kompānijas, iesaku. Lielākais bonuss – ezera tuvums, cauri sētai, un esi uz Peipusa ledus.
Nakts visai gara, jo man ar miegu svešās vietās ir, kā ir, un Māra skaļā krākšana nu nekādi nespēj iemidzināt. Rīts. Maizītes. Ģērbšanās. Un aiziet! Uz ledus mūs sagaida kārtējais šīs ziemas pasakainais rīts. Kas par saullēktu! Apstājamies vairākas reizes, lai aplūkotu krāsas, pabildētu. Salauztie ledus kalni, kurus sauc par torosiem, piešķiļ bijību. Ja tāda biezuma ledus lūst, tad par Peipusa jaudu šaubu nav. Bet kā ar zivju resursiem? Es apzinos, ka ir cilvēki, kuri atrod zivīgas vietas, kurās asaru ir daudz, un tur var ķert stabili, bet, tā kā mums ir iespēja doties ezerā tikai kājām, turklāt atļauts iet tikai dažus kilometrus no krasta, tad viss notiek uz dullo. Mūs glābj eholote, kuru Māris izcēlis no laivas. Live tehnoloģijas uz ledus ir lielisks palīgs. Es apzinos, ka daudziem ir iesakņojies uzskats, ka tā ir nevajadzīga lieta uz ledus, bet tomēr der apskatīt arī monētas otru pusi. Pēc dažām reizēm ar šādu eholoti uz ziemas copi es skatos pavisam citādāk:
Secinājumi par eholotes izmantošanu ziemā
- tā lieliski ļauj izslēgt lokācijas, kurās vienkārši zivju nav vai to blīvums ir niecīgs;
- taupa laiku, jo tu urb caurumu konkrēti zivij virs galvas;
- parāda to, kāda spēle pavelk mērķa zivi vairāk.
Jā, dārgi, jā, pasmagi ar pārvietošanu, bet ziemas eholote uz ledus ir ieteicama.
Nu kā gan bez tehniskiem brāķiem! Sākam urbt caurumus un saprotam, ka Māra urbim naži pilnīgi neasi. Pat ar akumulatora skrūvgriezi ir jāmokās, bet mans urbis palicis mājās, nu tīri tādēļ, lai taupītu vietu. Tā nekad nedariet! Divi cilvēki, divi urbji! Nomocījāmies pamatīgi, bet kaut kā caurumus dabūjām.
Ātri atrodam asaru bariņus un sākam strādāt. Zivis apakšā ir, bet negrābj kā trakas, nākas piedomāt. Un tad sākas gājiens pāri visām bļitkām un balansieriem. Kas atklājas? Asarim nevar ieskaidrot, ka šo mānekli var ēst un ēst, tas reaģē tieši uz mānekļa nomaiņu. Var noķert 2–3 asarēnus no cauruma, un klusums. Nomaini bļitku uz balansieri, un atkal zivs reaģē. Salmo bļitkas, Peip strādā, bet man šajā reizē labāk strādā balansieri Viking un Baltic. Es visai ātri pieslēdzos arī mormiškas testam. Motilis strādā. Tā! Zivis it kā ķeras, tad var uzelpot un domāt ar vēsu galvu. Izmērs gan tāds, ka šādus un pat lielākus asarus var lasīt arī daudz, daudz, daudz tuvākos ezeros.
Neaizsēžamies un mainām lokāciju. Visur, kur ejam, atrodam asaru pūznīšus, bet pie vēlamā izmēra tā arī netiekam. Kādā brīdī eksperimentus papildina asara acs metode manā izpildījumā. Kas tas? Paņem bļitku vai balansieri un uz apakšējā āķa uzķeksē asara aci. Tas strādā visai efektīvi! Ar tūningoto Baltic balansieri noķeru visvairāk asaru no viena cauruma. Pēc tam arī uz bļitkas uzlieku, rezultāts ir labāks kā bez. Pamēģiniet!
Diena izdevusies, ja neņem vērā, ka urbis bojāja gaisu, ka pie Peipusa dižā loma netikām, ka rokas bija nosalušas tā, ka nejutu mazo pirkstiņu. Tas viss piederas pie lietas! Piedzīvojums bez lielām ekspektācijām nevar neizdoties. Vakarā sākam skatīties kādu konkrētāku lokāciju, uz kuru doties, pamatojoties uz ezera dziļuma kartēm. Un te piezogas vēl viens nelūgts moments – sāk īdēt zobs, un jūtu, ka nebūs saldu sapņu. Nav arī. Gulēšana svešumā nu ir sīkums, bet Māra krākšana un sāpošais zobs noved pie negulētas nakts. Izdodas iemigt, bet, tavu brīnumu… atskan modinātājs! Es nezinu, vai var sajust “sāpi”, bet, īsāk sakot, otrā copes diena jau pirmsākumos nekādu kaifu nesagādā. Pamostos, ieskatos spogulī un ne tikai jūtos, bet arī izskatos visai sūdīgi – tā sapampis, it kā būtu spindzeli aiz vaiga perinājis. Un te Māris ar nosapņotu plāna maiņu: “Laižam uz šaurumu Rapina.” Joprojām darbojas jubilāra privilēģija. Ja piedzīvojums, tad piedzīvojums pēc pilnas programmas. Kāpēc gan nepaķert raudas, mierīgi sēžot pie viena iebarota cauruma? Lai arī nedēļas sākumā šī likās pēdējās cerības iespēja, tad pie zobu sāpēm, sliktiem laikapstākļiem nemaz nav tik slikti. Žēl, ka nepaķēru līdzi telti, tad vispār copētu kā karaļi.
Šaurumā cilvēku vairāk, mašīnu daudz, brauc ar tehniku, būvē ziemas teltis. Atmosfērisks skats. Barā nelienam un meklējam savu zivi. Lai arī sākotnēji ir doma par asari, tomēr urbja epopeja turpinās un vējš arī liek nosēsties un ieņemt kokona pozu. Atrodam bildi, kur eholote zīmē zivis, iebarojam un pa pusei priecīgi ķeram visas zivis – trāpās asari, skaistas raudas un labi nobaroti pliči. Dienu uz ledus izturam, bet palielīties ar mega lomu nevar. Tiem, kas brauc ganīt raudu, ir speciāla ēsma – tesmenis. Pameklējiet! Laba lieta, jo ilgi turas uz āķa un nav jāspēlējas ar motili. Bet mans šīs reizes atklājums uz ledus ir pinka. Tas arī visai labi turas uz āķa un atšķirībā no motiļa ir laižams ūdenī vairākas reizes.
Rezumē. Peipusa plašumi vilina! Ne par velti kolēģi no Latvijas brauc un copē tieši šeit. Viens ir skaidrs – jāurbj, jāmeklē un jāstrādā. Ja kāds cer atvilkties, neko nedarot, būs vilšanās. Mani šoreiz salīdzinošā necope nu nekādi nespēja satriekt, jo bija cits noskaņojums un uzstādījumi – jauns piedzīvojums uz ūdeņiem, kuros nekad nebiju bijis. Ar visām zobu sāpēm mājās devos ar sajūtu, ka kaut kas ir apgūts, uzzināts un saprasts. Vai braukšu vēl? Noteikti! Patiesībā Māris nākamajā nedēļas nogalē devās atriebties. Ezers nu jau bija pilnībā atvērts arī transportam. Bet skaudrā patiesība ir tāda, ka, pat ar gidu iebraucot zivīgākajās, tālajās vietās, tev var neizdoties uzlauzt asara kodu, ja viņš ir ieslēdzis neēšanas režīmu. Lai gan viens negaidīts bonuss Mārim ieripoja – asaris tuvu kilogramam uz Lucky John Classic balansiera. Noteikti katram ziemas copes entuziastam iesaku aizbraukt un sajust, patiks.
