1924. gada 22. janvārī. Pirms 100 gadiem laikraksts "Latvijas Vēstnesis" publicēja aicinājumu "Sargāsim Rūdolfa Blaumaņa piemiņu!", protestējot pret avīzē "Latvis" tā paša gada 17. janvārī atrodamo liriķa un dramaturga Kārļa Jēkabsona literatūrkritisko rakstu par R. Blaumani kā personību un autoru.

Absolūtais vairums latviešu kultūras līderu rakstu uzskatīja par skandalozu, par tādu, kura nolūks ir "diskreditēt tautas priekšā populāro dzejnieku": "Blaumanis nosaukts par prastu un rupju ciniķi, kurš nekad nav dzīvojis garīgi augstu dzīvi, bijis svešs latviskam garam un vilcis noteikti ģermānisku līniju mūsu literatūrā." Tika arī minēts, ka tādu apvainojumu nolūks esot "sagraut mūsu rakstniecību, tautas cieņu un latvju garīgo kultūru". Minēto uzsaukumu klasiķa aizstāvībai, ko tajās dienās nodrukāja vēl citi izdevumi, parakstīja ievērojamas personības – literāts Jānis Akuraters, tēlnieks Burkards Dzenis, mūziķis Teodors Reiters un teātra režisors Eduards Smiļģis. Vienlaikus garā līdzīgu paziņojumu izplatīja arī R. Blaumaņa kopoto rakstu izdevējs, apgāds "Valters un Rapa". Kaut, dzīvam esot, rakstniekam netrūka nedraugu un kritiķu, 20. gados R. Blaumanis jau bija atzīts par izcilu, kamēr K. Jēkabsons, recenzējot filozofijas profesora Pētera Zālītes monogrāfiju par R. Blaumani, uzskatīja, ka tā ir pārāk komplimentāra: "Blaumanis nedzīvoja garīgi augstu dzīvi un rupjš ciniķis palika līdz pat sava mūža beigām. Reizē ar visu teikto, šo rindiņu autors var liecināt, ka 

es nezinu ne agrāki, ne arī vēlāki otra tāda cilvēka, kurš šaurākā kolēģu, it īpaši kungu, sabiedrībā būtu pielaidis tik daudz ciniski rupju, bezcenzūras vārdu, rupju izteicienu vai pat veselu teikumu, kā to savā laikā ar sevišķu patikas kāri darīja Rūdolfs Blaumanis." 

Cinisms parādoties viņa joku lugās. K. Jēkabsons bija talantīgs, taču savdabīgs liriķis ar pārspīlētu pašnovērtējumu, kamdēļ jaunībā bija cietis no R. Blaumaņa asās mēles; uztvēra to dziļi personiski un nespēja piedot. Taču, kā atminējies 1924. gada notikumu laikabiedrs, rakstnieks Pēteris Ērmanis, pēc nelaimīgās recenzijas daudzi atteikušies sniegt K. Jēkabsonam roku un galu galā viņš bija spiests publicēt 17. janvāra recenzijas atsaukumu.

Jaunākās Ziņas, 1924. gada 22. janvārī

Sargāsim Rūdolfa Blaumaņa piemiņu! "Latvis" ievietojis savā 696. numurā K. Jēkabsona rakstu par Rūdolfu Blaumani, kurā ar nolūku diskreditēt tautas priekšā šo populāro dzejnieku, starp citu Blaumanis nosaukts par prastu un rupju ciniķi, kurš nekad nav dzīvojis garīgi augstu dzīvi, bijis svešs latviskam garam un vilcis noteikti ģermānisku līniju mūsu literatūrā. Ievērojot to, ka Rūdolfam Blaumanim latvju tauta jau cēlusi pieminekli, ka šis dzejnieks ar savu latviskumu, tautas dvēseles dziļo izpratni, mākslas darbu skaidrību un ētiskiem principiem kļuvis par tautas audzinātāju uz pilnību tiklab skolu jaunatnei, kā arī no teātru skatuvēm visai tautai, un ka tamlīdzīgi raksti ne tikai dziļi pazemo un apvaino lielo tautas rakstnieku, bet arī visu mūsu tautu, no kuras Blaumanis ņēmis paraugus saviem darbiem, 

Rūdolfa Blaumaņa komisija ar šo izsaka savu īgnumu un protestu pret minēto nekulturēlo un personīgos nolūkos rakstīto apvainojumu un viņa publicēšanu laikrakstā. 

Blaumaņa komiteja uzaicina visas kultūras organizācijas, skolas un mākslas iestādes, kuras savākušas ziedojumus viņa pieminekļa celšanai, turēt dārgu Rūdolfa Blaumaņa piemiņu un uzstāties pret tamlīdzīgiem apvainojumiem, kuru nolūks ir sagraut mūsu rakstniecību, tautas cieņu un latvju garīgo kultūru.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.