1934. gada 17. janvārī. Pirms 90 gadiem “Jaunākās Ziņas” informēja: “Vakar ar pēcpusdienas vilcienu no Berlīnes Liepājā iebrauca atsevišķā vagonā 40 žīdi.

Iebraucēji izteicās, ka no Latvijas saņēmuši atļauju uzturēties Latvijā vienu gadu, kamēr izmācīšoties kādu amatu. Pēc tam ceļošot uz Palestīnu. Vācijā viņi tagad nespējot dzīvot.” Jādomā, tas bija pirmais vai vismaz viens no pirmajiem gadījumiem (bet nebūt ne pēdējais), kad Latvijā grupā ieceļoja ebreju bēgļi no Vācijas, kur 1933. gadā bija nākuši pie varas Ādolfa Hitlera nacionālsociālisti un pret ebrejiem pakāpeniski izvērsās terors, kas sākumā izpaudās kā veikalu boikots, dažādu šķēršļu likšana uzņēmējiem, fiziska vardarbība un pazemošana. Šajā laikā 

Dubeņu muižā pie Aizputes bija izveidota 100 ha plaša mācību saimniecība tiem ebreju jauniešiem, kuri savu nākotni saistīja ar Izraēlas valsts veidošanu Palestīnā, bet pirms izceļošanas vēlējās apgūt lauksaimniecības zinības. 

“Apsolītajā zemē” prasīja, lai, ņemot vērā vietējās realitātes, kolonistiem būtu laba veselība un vismaz gadu ilgs fiziska darba stāžs. Muižu bija iegādājies turīgais Liepājas ebreju uzņēmējs, cionisma piekritējs Hermanis Grušlavskis. Jāpiebilst, ka uz Palestīnu orientētas ebreju lauksaimniecības skolas pastāvēja tāpat Vangažos un Stropos pie Daugavpils. Bija arī amatniecības skolas. Vācijas bēgļu jautājums 1933. gada nogalē jau atradās Tautu Savienības redzeslokā un minētā gada decembrī lēsa, ka Vāciju pametuši ap 60 tūkstoši bēgļu, no kuriem 51 tūkstotis – ebreji. No tiem 25 tūkstoši bija ieceļojuši Francijā, 3000 Anglijā, 6500 Palestīnā un 6000 tūkstoši Polijā. Daudzi tāpat ieceļoja Beļģijā, Ungārijā. Emigranti ne vienmēr bija Vācijas pilsoņi. Vācijas kaimiņvalstis par ebreju emigrantu pieplūdumu nebija sajūsmā un nereti radīja tiem apstākļus, lai stimulētu doties tālāk. Valdīja uzskats, ka ieceļotāji atņem darbu vietējiem. Tā 1934. gada vasarā prese ziņoja, ka Beļģija un Francija Vācijas ebreju bēgļiem nesniedzot vairs nekādu palīdzību un tie cenšoties pārcelties uz Brazīliju un Palestīnu. Līdz 1934. gada 1. jūlijam Palestīnā bija uzskaitīti 265 tūkstoši ebreju – par nepilniem 60 tūkstošiem vairāk nekā 1933. gadā. Palestīna atradās britu pārvaldībā, un britu varasiestādes bija noteikušas ieceļotāju kvotas. 1935. gadā Latvijai tie bija 300–400 ebreju kolonisti gadā, kaut to, kuri vēlējās nokļūt Palestīnā, bija krietni vairāk.

Strādnieku Avīze, 1924. gada 17. janvārī

Jaunie noteikumi par kinematogrāfiem, kuri izsludināti "Valdības Vēstnesī" 14. janv. numurā, nosaka, ka kinematogrāfi atverami ar iekšlietu ministrijas atļauju no būvvaldes par noderīgām atzītās telpās. Atbildīgajam vadītājam jābūt Latvijas pavalstniekam, ar neierobežotām tiesībām un pilngadīgam. 

Atklātās izrādēs atļauts izrādīt tikai iekšlietu ministrijā cenzētas filmas, bet cenzūra nav vajadzīga slēgtām izrādēm. 

Aizliedzamas filmas, kuras 1) Varētu apdraudēt sabiedrisko mieru un drošību, 2) aizskar reliģiskās jūtas, 3) veicina brutalitāti vai arī atstāj ļaunu iespaidu uz skatītāju tikumību un kaitē valsts cieņai vai arī valsts labām attiecībām ar ārvalstīm. Personām līdz 16 g. vecumam atļauts apmeklēt tikai tādas kino izrādes, kuru filmas iepriekš cenzētas izglītības ministrijā. Kinematogrāfu reklāmu cenzē vietējais prefekts vai apriņķa priekšnieks. Filmu uzrakstiem jābūt valsts valodā. Bez valsts valodas pielaižami uzraksti arī citās valodās, tomēr valsts valodai jāstāv pirmā vietā un uzraksti valsts valodā nevar būt mazākiem burtiem kā uzraksti citās valodās. Kinematogrāfu divertismenta teksti cenzējami iekšlietu ministrijā. Vismaz pusei no priekšnesuma tekstiem jābūt valsts valodā. Šie noteikumi neattiecas uz mācību un zinātnisko iestāžu kinematogrāfiem.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.