Runājot par novecošanu, par tās molekulārajām pazīmēm, par to, ka bioloģiskais vecums nereti apsteidz pases datus, par to, ka ir tā dēvētās vecuma slimības un tamlīdzīgi, parasti domāts kopumā viss cilvēks. Taču faktiski jau ikvienam iekšā ir daudz kas atsevišķs, un nemaz nav tik obligāti, lai visi orgāni novecotu vienādi un vienādā tempā. 

Pilnā mērā var būt tā, ka, piemēram, nieres noveco ātrāk par zarnu traktu vai sirds ātrāk par aknām un tā tālāk. Vecuma slimības tomēr arī mēdz būt ļoti dažādas – no audzēja līdz Alcheimera slimībai, un turklāt dažādi cilvēki ar tām arī slimo dažādi.

Tagad pētnieki aprakstījuši metodi, kas ļauj novērtēt ķermeņa novecošanu pa daļām jeb, precīzāk izsakoties, pa orgāniem. Proti, orgānos un audos laika gaitā uzkrājas noteiktas olbaltumvielas, un dažas no tām iekļūst asinīs. Kopumā vecuma izmaiņas olbaltumvielu daudzumā dažādos orgānos bija pazīstamas arī agrāk, taču šeit bija ļoti svarīgi atrast tādas olbaltumvielas, kas visuzticamāk norāda uz novecošanu un kuras ir visērtāk notvert asinīs.

Sākotnēji pētnieki analizēja asins sastāvu mazliet vairāk nekā 2000 cilvēku vecumā no 27 līdz 104 gadiem un bez klīniskajām diagnozēm. Analizējamo olbaltumvielu daudzums bija vairāki tūkstoši, un šajā olbaltumvielu jūrā varēja izšķirt tās, kuras pieder plaušām, sirdij, nierēm, aknām, muskuļiem, smadzenēm, aizkuņģa dziedzerim, zarnu traktam, asinsvadiem, imūnsistēmai un taukaudiem.