4. septembris vēsturē un senās avīzēs. Rīga – Eiropas cīkstoņu galvaspilsēta

1926. gada 4. septembrī. Pirms 100 gadiem Rīgā Solomonska cirkā sākās viens no nozīmīgākajiem starpkaru Latvijas sporta notikumiem – Eiropas meistarsacīkstes grieķu-romiešu cīņā amatieriem.

Avīzes atzīmēja, ka sacensības rīko Latvijas Smagatlētikas savienība par spīti tam, ka "valdība, Rīgas pilsēta un arī sporta organizāciju apvienība pabalstu noliegusi". Dalības ielūgumi tika izsūtīti ap 120 cīkstoņiem no 18 valstīm. Nolikums paredzēja, ka katra var atsūtīt sešus sportistus un vienu komandas pārstāvi. Atbrauca 35 cīkstoņi no septiņām valstīm. Neieradās Francijas komanda, kas gan iepriekš tika pieteikusies. Uzturēšanās izdevumu segšana bija pašu dalībnieku darīšana, taču organizatoru pienākumos ietilpa "gādāt par dzīvokli visiem dalībniekiem". Cīkstoņus Rīgā izmitināja Centrālviesnīcā, sauktā arī par "Tempo", ēkā ar mūsdienu adresi Krišjāņa Barona iela 20, tātad pavisam netālu no cirka. Tur apmetās arī daudzi ārzemju žurnālisti. Latviju dažādās svaru kategorijās pārstāvēja seši cīkstoņi – A. Melkerts, P. Kopmans, Ž. Hercogs, R. Ronis, E. Palmbahs un A. Zvejnieks. Publika cerēja, ka vismaz kāds no viņiem iegūs medaļu, tomēr latvieši diemžēl nevarēja izrādīt pienācīgu pretestību konkurentiem no citām valstīm. Vienīgā atzinība tika Rūdolfam Ronim, kurš noslēgumā saņēma sudraba kausu par labu tehniku sniegumā. Par spēcīgāko grieķu-romiešu cīņās Latvijā tolaik uzskatīja 1912. un 1924. gada olimpisko spēļu dalībnieku Jāni Poli, bet viņš tieši 1926. gadā bija pārgājis profesionāļos un šādām sacensībām nekvalificējās.

Meistarsacīkstes noritēja biļešu ziņā izpārdotā arēnā un noslēdzās 7. septembrī. Kopvērtējumā pēc iegūto medaļa skaita uzvaru svinēja Vācijas cīkstoņi. Otro vietu ieņēma Zviedrija, kam sekoja Igaunija, Dānija, Čehoslovākija un Ungārija. Avīze "Latvis" rezumēja, ka viesi bijuši "noteiktāki un uzmanīgāki" cīņās: "Ārzemju cīkstoņi vispār ir daudz vērīgāki izmantot ik labvēlīgu sev radušos stāvokli nekā mūsu atlēti." Organizatori ar pasākumu varēja būt apmierināti. Vienīgais incidents izcēlās pēdējā dienā, 7. septembrī, kad Ungārijas delegācijas vadītājs, neapmierināts ar tiesnešu lēmumu ungāru un zviedru sportistu divcīņā, paķēra no tiesnešu galdiņa Ungārijas karodziņu un izgāja no arēnas, to vicinādams. Prese šo soli nosodīja kā "nevajadzīgu demonstrāciju".

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem

"Siguldas Ziņas", 1926. gada 4. septembrī

Turaidas baznīca š. g. 8. augustā nosvinēja 175 gadu jubileju. Uz šo dienu jubilāre bija krietni izremontēta no āra un no iekšas. Remontam dabūja valdības pabalstu. Uz šo dienu iesvētīja arī jauno zvanu, kurš tika iegādāts par turaidiešu pašu līdzekļiem un maksā ap 1000 latu. Bez tam kāda ģimene dāvināja altāra gleznu "Kristus Ģetzemes dārzā". Baznīca bij pušķota zaļumiem un ziediem. Dievvārdus teica bez mācītāja Federa arī Kalnamuižas mācītājs Gulbis. Arī kora dziesmas bija. Šī esot jau trešā vai ceturtā baznīca. Iepriekšējās kara laikā gājušas bojā. Šo baznīcu 1862. gadā apmeklēja Krievijas ķeizars Aleksandrs 2. Blakus baznīcai esot aprakti 7 cilvēki, kuri pie Gaujas pārceltuves, tauvai trūkstot, noslīkuši. Še daži ekskursanti domā atraduši Rozes kapu, bet tas ir meklējams drusku tālāku.