No aptuveni sešiem tūkstošiem patlaban zināmo tā dēvēto eksoplanētu pārliecinoši lielākā daļa izvietojusies vidēji 2–3 tūkstošu gaismas gadu lielā rādiusā. Mūsu galaktika jeb Piena Ceļš plešas vairāk nekā 100 tūkstošu gaismas gadu tālumā, un tajā ir simtiem miljardu zvaigžņu, kurām gandrīz visām ir vai vismaz vajadzētu būt savām planētām. 

Mūsdienu visjaudīgākie radioteleskopi uztver starojumu no praktiski visām redzamā Visuma daļām, taču tie pietiekami labi “dzird” tikai dabiskos signālus, proti, tos, kas ir tā dēvētie platjoslas signāli jeb tie, kas izplatās vienlaikus uzreiz visās frekvencēs. Savukārt šaurās joslas radio jeb mākslīgas izcelsmes vēstījumi ir pilnībā cita lieta: tādus kopīgā troksnī ir ārkārtīgi grūti izšķirt, vēl jo vairāk tajā gadījumā, ja tie pienāk no desmitiem tūkstošu gaismas gadu attāluma.

Šādā situācijā leģendārais Fermi paradokss, proti, jautājums: “Kur tad ir tie citplanētieši?”, izklausās priekšlaicīgs. Katrā ziņā cilvēce pagaidām vēl ļoti maz dzird un redz kosmosā, lai varētu pārliecinoši apgalvot, ka tā tur ir pilnībā vientuļa. Nesen ASV Kolumbijas universitātes astrofizikas profesors Deivids Kipings nāca klajā ar savām idejām par to, kā Zemes apdzīvotāji varētu iespējami labāk atklāt vismaz pašu faktu par to, ka kaut kad kaut kur eksistējusi saprātīga ārpuszemes izcelsmes civilizācija.