11. septembris vēsturēun senās avīzēs. Precīzās optikas meistars

1816. gada 11. septembrī. Pirms 210 gadiem Veimārā Vācijā augsti kvalificēta amatnieka, dažādu rotu, luksusa un greznumlietu izgatavotāja ģimenē piedzima nākamais smalkmehāniķis, optiķis un uzņēmējs Karls Ceiss, kura vārds joprojām ir kā kvalitātes zīme foto un briļļu lēcām, tālskatiem, mikroskopiem, teleskopiem un jebkuriem optiskās tehnikas rīkiem.

Puisis vēl studiju gados 1846. gadā Jēnā atvēra darbnīcu, kurā sākotnēji pats slīpēja lupas mikroskopiem, tālskatiem un citai aparatūrai, remontēja zinātniskos aparātus, šo to izgatavodams pēc pasūtījuma. 1847. gadā Ceiss sāka izgatavot vienkāršus mikroskopus, kas ātri guva popularitāti un izkonkurēja līdzīgus Francijā un Austrijā, jo bija kvalitatīvāki, precīzāki un ērtāki lietošanā. Uzņēmējs darbā bija ārkārtīgi rūpīgs un to pieprasīja arī no padotajiem. Teju visu iegūto peļņu Ceiss investēja ražošanā, tāpat labdarībā, gādājot arī par savu padoto labbūtību. Uzņēmējs sadarbojās ar zinātniekiem, bija atvērts jaunām idejām un eksperimentēja, lai uzlabotu ražojumu kvalitāti. Vienlaikus viņš ļoti sargāja optikas ražošanas tehnoloģijas, paturot tās slepenībā. 19. gadsimta 80. gados Ceisa optikas firma jau bija kļuvusi par vienu no vadošajām pasaulē. Kad 1888. gadā meistars nomira, uzņēmuma vadību pārņēma viņa vecākais dēls Roderihs Ceiss un ilggadējais uzņēmējdarbības partneris, Jēnas Universitātes profesors Ernsts Abbe (1840–1905), kuru pārraudzībā "Carl Zeiss" turpināja veiksmīgi attīstīties. Labvēlīgus apstākļus tam radīja arī Pirmais pasaules karš. Neilgi pirms kara "Carl Zeiss" Krievijas impērijas tirgus apkalpošanai ķērās pie filiāles būves Rīgā. 1913. gada rudenī fabrika tagadējā Mūkusalas ielā bija gatava un sāka darbu. Ēka guva ievērību ar to, ka bija pirmā monolīta dzelzsbetona būve Rīgā. "Viņa viscaur no dzelzsbetona: sienas, griesti, jumts, trepes, pīlāri ir no dzelzsbetona konstrukcijas," ziņoja avīzes. Personāls ieradās no Vācijas, jo vietējo speciālistu apmācība prasītu ilgāku laiku. Kad 1914. gadā sākās Pirmais pasaules karš un vasaras beigās visi Vācijas pavalstnieki devās prom, darbību speciālistu trūkuma dēļ izbeidza arī Rīgas "Carl Zeiss". Padomju okupācijas gados fabrikas korpusu izmantoja Rīgas Radio rūpnīca (RRR), bet mūsdienās tā vietā slejas biroju centrs, kas uzcelts pēc agrākās ēkas parauga, jo 1913. gada vēsturiskais apjoms izrādījās pārāk sliktā tehniskā stāvoklī un bija nojaucams.

Interesanti, ka aukstā kara gados pastāvēji divi atšķirīgi uzņēmumi ar slavenā optiķa vārdu. PSRS ietekmes zonā esošajā Austrumvācijā darbojās fabrika "Carl Zeiss Jena", savukārt dzelzs priekškara pretējā pusē Rietumvācijā pastāvēja firma "Carl Zeiss". Kad 1990. gadā notika abu Vāciju apvienošanās, apvienojās arī abi uzņēmumi, pārtopot par "Carl Zeiss AG".

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem

"Latvijas Kareivis", 1926. gada 11. septembrī

Kā nogrimis tvaikonis "Neibad". Vakarā pēc tvaikoņa "Neibad" nogrimšanas vēl nebij zināmi katastrofas patiesie apmēri. Vakarā pienāca jau ziņas par dažiem izglābtiem. Kā vakar noskaidrojās, tad izglābušās 8 peronas. Izglābtie par kuģa nelaimi izsakās, ka jūra braucot gar Vecāķiem kļuvusi sevišķi nemierīga un viļņi vēlušies kuģim pāri. Aizvērtas visas lūkas. Drīz vien pasažieri sākuši novērot, ka kuģa priekšgals iegrimst. Kad par to teikuši kapteinim, tas solījis noskaidrot iemeslus. Kad kuģa priekšgals tomēr turpinājis grimt, pasažieri sākuši mest kuģa lādiņu ūdenī, bet tas neko nelīdzējis. Izrādījās, ka kuģa telpās ieplūst ūdens. Kuģis pagriezies pret krastu un devies uz to. Priekšgals jau bijis ūdenī. Tā kā glābšanas līdzekļu bijis pietiekoši, tad visi apjozušies ar glābšanas riņķiem. Ūdenī nolaistā glābšanas laiva piesmēlusies ar ūdeni un, neredzot cita glābiņa, nelaimīgie pasažieri metušies viļņos. Trakojošā jūra tos nežēlīgi svaidījusi. Beidzot nogrimis arī kuģis. Tālāk aizpeldējušie palikuši virs ūdens, bet tuvākos ūdens grieziens, kurš sacēlies nogrimušā kuģa vietā, norāvis dzelmē. Daži ar rokām pieķērušies pie laivas, bet kad pēc ilgas svaidīšanas apguruši, pazuduši zem ūdens. Beigās pie krasta arī bijis grūti piekļūt, jo straume arvien nesusi atpakaļ, kaut gan jau ar kājām varējuši sniegt dibenu. Par katastrofas cēloni visi uzdod kuģa pārmērīgo pārlādēšanu.