Dažādos avotos joprojām var uzdurties apgalvojumam, ka leģendārais kalns Kailašs sevī slēpj kādu noslēpumainu alu, kurā parastajiem mirstīgajiem iekļūšanas iespēja ir liegta, taču īpaši apgaismots cilvēks to varētu izdarīt. Un kāds tur tiešām esot arī pabijis. Tiesa, mazliet savdabīgā, varbūt pat ļoti dīvainā veidā, taču viņam izdevies tur aplūkot neparastā dusā ieslīgušu atlantu ķermeņus...

Leģendas vēstī, ka daļa senās atlantu rases vēl pirms tā, kad viņu valstību pilnībā sagrāva globāla katastrofa, pārcēlusies uz Tibetu. Par to savos sacerējumos vēstījis cilvēks, kurš sevi nodēvējis par lamu Lobsangu Rampu, un viņš ne tuvu nav viens no pazīstamākajiem rakstītājiem, taču katrā ziņā viņa veikums ir atzīts un novērtēts ne tikai Tibetā, bet faktiski visā pasaulē. Viņš pauda, ka 1927. gadā apmeklējis svēto kompleksu, kas paslēpts dziļi pazemē zem kāda Tibetas dievnama Potali, kas ir šā reģiona mistiskās un garīgās tradīcijas sirds. Savā darbā “Atlanti atrada pajumti Tibetas teritorijā” viņš vēstīja par satiktajiem atlantiem jeb pirms iespējamās globālās katastrofas uz Zemes valdījušās senās rases pārstāvjiem.

Trīs sarkofāgi

Autobiogrāfiskajā darbā “Trešā acs” Rampa aprakstījis savu ceļojumu uz alām, kas atrodoties Tibetas galvaspilsētā Lhasā zem Potali esošās dalailamas pils rezidences. Tur viņš esot atklājis trīs sarkofāgus, kas izgatavoti no ārkārtīgi augsta blīvuma melna akmens, un uz to virsmas ļoti augstvērtīgi izgrebti dažādi ornamenti un uzraksti pilnībā nezināmā valodā. Savukārt pašos sarkofāgos varēja aplūkot trīs ķermeņus (viena sieviete un divi vīrieši), kurus nevarot dēvēt par atliekām, jo tie atrodoties ļoti savdabīgā stāvoklī, un kuri pārklāti ar plānu zelta kārtiņu, un tas norādot uz šeit dusošo ļoti augsto sociālo statusu un rituālo nozīmīgumu. Sievietes augums pārsniedzot trīs metrus, savukārt vīrieši esot vismaz piecu metru lielumā, kas, protams, ievērojami pārsniedz mūsdienu cilvēces antropometriskos rādītājus.