Lieliskajam amerikāņu fantastikas rakstniekam Rejam Bredberijam ir stāsts “Rēcējs”, kurā vēstīts par to, kā kāda no aizvēsturiskiem laikiem saglabājusies būtne katru gadu atpeld līdz bākai, atsaucoties tās sirēnām, jo domā, ka tas patiesībā ir kāda šīs būtnes sugas brāļa aicinājums. Protams, stāsts ir absolūts fantastiskais izdomājums, taču tajā ieslēpta dziļi intriģējoša nianse, proti, tā pamatā tomēr ir gluži reāli novēroti akustiskie fenomeni, kurus joprojām neviens nespēj sakarīgi izskaidrot.

Mēmais kliedziens no okeāna dzīlēm

Frazeoloģisms “mēms kā zivs” sastopams praktiski visās pasaules tautu valodās. Nav arī grūti saprast, ka šā frazeoloģisma rašanās cieši saistīta ar to, ka cilvēkam gluži fizioloģiski nav lemts saklausīt virkni dažādu skaņu, kuras izdala neskaitāmi jūras iemītnieki, pilnībā neatkarīgi no tā, kur viņš pats atrodas: uz sauszemes vai jūrā, vai varbūt pat kaut kur augstu gaisā. Cilvēka dzirdes sensorā sistēma veidojusies evolūcijas procesā Āfrikas savannā, un tā “pieslīpēta” atbilstoši tikai noteiktam akustiskajam diapazonam gaisa vidē (no 16 līdz 20 000 gigahercu). Protams, cilvēks spēj saklausīt dažādas skaņas, arī atrodoties zem ūdens, taču atšķirīgā blīvuma dēļ lielāko to daļu tomēr nevar uztvert. Tieši tāpēc zivs cilvēkam skaitās mēma, savukārt viena daļa jūras zīdītāju liekas pat visnotaļ runātīgi, savā ziņā pat tādi kā ļoti pļāpīgi.