Vai sievietēm pirms simts gadiem diennaktī bija vairāk stundu nekā mūsdienās? Šādas pārdomas rodas, tuvāk iepazīstoties ar ievērojamu latviešu sieviešu dzīvesstāstiem, kuru sasniegtais pelna ne tikai ievērību, bet arī apbrīnu. Viena no viņām ir Klāra Hibšmane – pirmā diplomētā latviešu izcelsmes ārste. Paralēli pacientu pieņemšanām šai trauslajai kundzei bija laiks gan sabiedriskajai un politiskajai darbībai, gan pedagoģiskajam darbam, gan arī citām aktivitātēm.

19. gadsimta beigās domāt par medicīnas studijām varēja vien augstāko aprindu sabiedrības vai turīgu pilsoņu atvases, latviešu zemnieku meitām tas palika vien nepiepildīts sapnis. Izņemot dažas, kurām tas izrādījās pa spēkam. Zīmīgi, ka šīs dažas bija zemgalietes, turklāt Jelgavas meiteņu ģimnāzijas absolventes: Elejas kurpnieka meita Late (Šarlote) Veibele (1877–1949) 1901. gadā, būdama 24 gadu veca, absolvēja Pēterburgas zobārstniecības skolu, viņas piemēram sekoja trīs jaunietes no Zaļeniekiem – Klāra Hibšmane (1878–1946), Anna Liberte-Rītere (1873–1926) un Laura Neiberga (1886–1949). Turīga Zaļenieku pagasta “Mazkauliņu” māju saimniekmeita Klāra Hibšmane ārsta tiesības ieguva 1906. gadā. Taisnības labad jāpiebilst, ka tajā pašā gadā pie ārsta tiesībām tika arī iepriekš minētā Anna Liberte, kura pāragri gāja bojā. Latvijas medicīnas vēsturē ir pieņemts, ka par pirmo latviešu izcelsmes ārsti vienmēr tiek minēta Klāra Hibšmane.

Par studiju vietu izvēlas Šveici