Medniekstāsti. Kad laukā paslēpusies… aka

Vasara! Vakarā smaržo saules tveicē vīstošā zāle, kas vēl rīta agrumā mirka rasā. Tas ir laiks, kad doties mežacūku medībās. Un, ja reiz mežacūku medības, tad neizpaliek arī piedzīvojumi!

Bija agrs rīts. Tik tikko ausa gaismiņa. Kopā ar Lapsiņu Pēteri, Eglīšu Daini un Liepiņu Jāni devāmies paskatīties cūkas, kas jau vairākas dienas nāca uz labības lauku. Jā! Kviešos rosījās pamatīgs kuilis! Vairs īsti neatceros, kurš no mums raidīja šāvienu, taču kuilis, daudz nedomādams, rāva uz mežmalu un pazuda skatienam. Gājām skatīties. Rasa tik liela, ka esam slapji praktiski līdz padusēm. Bet kuiļa kā nav, tā nav. Un šļokas uz grāvja kantes arī nav! Ruksis mežā nav iegājis! Štrunts par to rasu! Sākam mest arvien mazākus un mazāku apļus ap to vietu, kur redzējām kuili, kad tas vēl mielojās ar labību. Loki kļūst arvien mazāki, bet rukša kā nav, tā nav… Prātā jau iezagās domas par marsiešiem un paralēlajām pasaulēm. Pēkšņi saklausījām visai neparastu burbuļošanu. Buļ, buļ, buļ, buļ – labībā meliorācijas aka bez vāka! Kuilis tur apakšā – ievainots, bet vēl dzīvs! Šaut neērti, jo galva ir ūdenī, bet rukša pēcpuse aizņem divas trešdaļas akas… Kurš kāps pakaļ ar nazi un apliks šņori? Beidzot pierunājām Lapsiņu Pēteri. Viņš varonīgi paveica darāmo. Atlika vien piepūst vaigus un kuili izvilkt.

Jau nākamajā nedēļā man pašam gadījās visai līdzīga situācija. Pēcpusdienā iekārtojos pļaviņā meža ielokā. Pareizāk sakot, tas bija sen pamestas mājas pagalms. No pašas mājas un kūts palikušas tikai zemas pamatu vietas un… aka pagalma vidū, tuvāk saimniecības ēkai. Protams, bez vāka, un augšējo grodu arī kāds bija aizvedis uz savām mājām…

Biju nolēmis sagaidīt stirnāzi, kurš jau vairākas nedēļas manai iztēlei nelika mieru. Varenajā zālē sisināja sienāži. Zarā pie tornīša ielaidās neliels palēks putniņš un, kādu brīdi vīterojis, aizlidoja. Saule pieskārās egļu galotnēm, un šķita, ka vakars tā arī beigsies – bez medījuma.

Pēkšņi pamanīju spalvainu ausu galus, kas brīžiem pazibēja starp smilgām! Pļaviņā valdīja pilnīgs klusums! Uzmanīgi sekoju ausīm un sapratu, ka nācējs ir kuilis! Ja būtu sivēnmāte ar sivēniem, es mazos rezgaļus noteikti saklausītu!

Pēkšņi ausis pazuda! Biju pamatīgi apmulsis! Iedomājos par aku, taču, ja ruksis tajā būtu iekritis, es to būtu dzirdējis! Attālums neliels, un kādu skaņu taču tas būtu izdvesis. Turpināju gaidīt!

Saule laidās arvien zemāk. Un tad pēkšņi kā pēc burvja mājiena virs zāles pacēlās kuiļa šņukurs, tad ausis un puse rumpja! Vairs nekavējos un raidīju šāvienu. Kuilis uzlēca gaisā kā svece! Tas bija milzīgs! Ruksis nokrita zemē un pazuda skatienam… Un atkal pilnīgs klusums.

Brīdi nogaidīju, kāpu lejā no tornīša un gāju skatīties. Lēnām soli pa solim ar ieroča stobru šķīru zāles stiebrus, kas man bija teju līdz krūtīm… Sirds sitās kā negudra, un, jā, prātā visu laiku malās doma, ka te kaut kur jābūt tai sasodītajai akai…

Un tad es to ieraudzīju – līdz šim manas dzīves lielāko kuili! Izrādās, nekādas burvestības nebija. Bedrē pie vecās saimniecības ēkas pamatiem viņš bija ierīkojis sev vannasistabu – pamatīgu dubļu peļķi, ko pats padziļinājis, sastumjot varenu zāles un dubļu kaudzi tās malā… Tad nu pēc pamatīgas peldes bija nolēmis uzkāpt paša sastumtajā kaudzē un rietošās saules staros padižoties… Taču Diāna tovakar bija lēmusi man par labu!

Jāteic, kuili spējām pakustināt tikai četratā un arī džipa bagāžas nodalījumā to varēja iestūķēt tikai tad, kad nolaidām aizmugurējos sēdekļus, taču tik un tā kuiļa šņukurs atdūrās pret ātruma pārslēgu! Vai es tiku pie zelta ilkņiem? Nē! Tie nebija nekādi izcilnieki, jo rukši mūsu pusē paraduši mieloties ar labību un kukurūzu. Tie labāk izaudzē lieku centimetru speķa, nevis centimetru ilkņu, pēc kuriem tiem vairs nav būtiskas nepieciešamības.