1973. gada 14. septembrī. Pirms 50 gadiem Latvijas PSR Ministru padome pieņēma lēmumu izveidot Gaujas Nacionālo parku (GNP) un apstiprināja tā teritorijas ģenerālo shēmu, ko arī uzskata par GNP dibināšanas brīdi. Tad tas bija otrais nacionālais parks PSRS, tūdaļ pēc 1971. gada 1. jūnijā dibinātā Lahemā nacionālā parka Igaunijas PSR.

Reklāma

Nostāsti vēsta, ka funkcionāri Maskavā ilgi pretojušies vārdam "nacionālais" nosaukumā. Sākotnējā versijā tiem vajadzēja būt "tautas parkiem", taču dabas aizsardzības entuziasti norādījuši, ka jau lielinieku valsts dibinātājs Vladimirs Iļjičs Ļeņins 1921. gadā kādā dekrētā licis veidot tieši "nacionālos parkus", kā tas pasaules praksē pieņemts. GNP tapšana bija toreizējā Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja 1. vietnieka Pētera Strautmaņa, Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas un Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības nodaļu sadarbības un aizrautības rezultāts. Principiālu lēmumu par GNP radīšanu republikas vadība tika pieņēmusi 1972. gada 18. jūlijā, kamēr pirmie soļi šajā virzienā bija sperti vēl agrāk – 60. gadu beigās. 

Mērķis bija pasargāt Gaujas senlejas dabu un kultūras pieminekļus no stihiskā tūrisma posta

 (padomju apstākļos šo vietu vēl pirms GNP dibināšanas apmeklēja ap 900 tūkstoši viesu gadā), nevēlamas apbūves, kurai citādi pretoties kļuva aizvien grūtāk, un ielikt tūristu plūsmu noteiktos rāmjos. Reāli parks sāka funkcionēt 1974. gada pavasarī. Mūsdienās tā teritorija ir 91 745 ha plaša, bet sākumā GNP bija nedaudz mazāks un sastāvēja it kā no divām daļām – paša parka (40 750 ha) no Liepas ieža līdz Egļupes ielejai pie Murjāņiem, kur koncentrējās vērtīgākie objekti un dabas resursi, un 43 tūkstošu ha liela priekšparka teritorijā no Murjāņiem līdz Valmierai. Pirmais parka direktors Gunārs Skriba (1929–2020) savulaik intervijā šo rindu autoram uzsvēra, ka parka statuss glābis Gaujas krastus no aplipināšanas ar sādžām līdzīgajām "būdiņu" kolonijām ("Tās Gaujas pļavas viņiem bija kā medus!"). No cilvēka iedarbības tāpat izglābta Nurmižu grava, Roču mežs, Inciema senkrasts, Sudas purvs, apturēta iecere par Vissavienības tūristu bāzes būvēšanu virs Ērgļu klints un PSRS izlases airēšanā bāzi Vaidavas ezerā.

Darba Balss, 1923. gada 14. septembrī

Iedzīvotāju kustība. Pēc Rīgas pilsētas statistiskās valdes reģistrācijas augusta mēnesī š.g. dzimuši latvieši 268, vācieši 29, krievi 40, žīdi 67, poļi un leiši 28, citi 9, kopā 451. Miruši latvieši 183, vācieši 30, krievi 25, žīdi 35, poļi un leiši 13, citi 12, kopā 298. Svarīgākie miršanas gadījumi: tuberkuloze 41, organiska sirdskaite 50, vēzis 37, asiņu pieplūdums galvas kausa dobumā 12, vecuma nespēks 16, plaušu karsonis 7, pārējās plaušu slimības neieskaitot tuberkulozi 9, vēdera tīfs – 2, nieru kaite 2, šarlaks 1. Noslēgtas laulības 274, no tām baznīcā 20. Lipīgas slimības – pēc pilsētas statistiskās valdes paziņojuma augusta mēnesī saslimuši ar vēdera tīfu 45, izsitumu tīfu 4, šarlaku 51, garo klepu 1, difterīti 6, asinssērgu 7.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.