1943. gada 13. septembrī. Pirms 80 gadiem augstākais SS un policijas vadītājs Ostlandē, policijas ģenerālis Fridrihs Jekelns ar SS galvenās operatīvās pārvaldes atļauju atļāva latviešu ieroču SS daļām lietot nacionālo krāsu vairodziņu ar uzrakstu "Latvija".

Reklāma

Noprotams, ka vācu pusē karojošie brīvprātīgie neoficiāli tādus nēsāja jau vismaz kopš pavasara; līdzīgi iepriekš bija arī igauņu vienībām, vēlāk tāpat lietuviešiem. Sākoties mobilizācijai leģionā, zīme un tās nēsāšana tika reglamentēta. Vairodziņš sākotnēji bija heraldiskā spāņu vairoga formā, tas ir, noapaļotu apakšdaļu, bet vēlāk, 1944. gada vasarā, vairodziņa apveidu mainīja uz heraldiskā franču vairoga formu. Kara gaitā šim simbolam radās variācijas. Atšķirības zīme bija nēsājama uz formastērpa labās piedurknes, zem vācu ērgļa. Leģiona augstākā komandējošā sastāvā vācu virsnieki latviešu vienībās "Latvijas" vairodziņu nēsāja pēc izvēles. Tamlīdzīgi vairodziņi, lai atšķirtos no vāciskajām vienībām, SS nacionālajās daļās kļuva par ierastu praksi, un kopumā Otrā pasaules kara gaitā pastāvēja vairāk nekā 30 dažādu tautu nacionālo krāsu vairodziņu. 

No psiholoģiskā viedokļa tam, protams, bija liela nozīme, jo nacionālās krāsas un valsts vārds radīja iluzoru iespaidu, ka svešu formu apvilkušie leģionāri ir kaut kas no pārējā Vācijas karaspēka pavisam atšķirīgs, 

līdzīgs Latvijas nacionālajai armijai. Ne velti kara cenzūras uzraudzītās avīzes rakstīja: "Mūsu zēni ar sarkanbaltsarkano krāsu vairodziņu uz kreisās piedurknes blakus saviem vācu biedriem." Propagandas ziņā uzsvars uz nacionālās simbolikas lietošanu arī ļāva nacistu okupācijas režīmam izteiktāk sevi pretstatīt padomju okupācijai, it kā pirmā atbalstītu neatkarības atgūšanas ideju, atgādinot, ka 1940./1941. gadā "sarkanbaltsarkanas krāsas vairodziņa piespraušana bija noziegums, par ko draudēja visbargākais sods". Vairodziņus un citas Latviešu leģionam raksturīgās zīmotnes sākumā izšuva Rīgā dažādos šūšanas uzņēmumos, bet, kad 1944. gada rudenī sarkanā armija pilsētu ieņēma, izgatavošanu pārcēla uz Kuldīgu un Liepāju.

Latvija, 1923. gada 13. septembrī

Alsviķi. Priekšlasījums, koncerts, puķu balle un bufete bez reibinošiem dzērieniem – tas viss bij 26. augustā Bibliotēkas biedrības telpās un tamdēļ arī gāja ļoti raibi. Uzaicinātie priekšlasītāji tikai paši varēja dzirdēt savus priekšlasījumus – tik nedaudz vārdu nokļuva nopietno klausītāju ausīs – jo "puķu balles" publika, reibuši nereibinošā bufetē, zāles dibenā uzstādīja vairāk lektoru kā klausītāju, kuri tad visi reizē rāva vaļā. Koncerta laikā bufete pie zāles durvīm tā koncertēja, ka i diriģents kādu reiz dziedātājus nedzirdēja. Laiks būtu krogus publiku atradināt no šīm telpām, laiks kārtībniekiem atminēt noteikumus par miera traucēšanu.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.