1934. gada 13. augustā. Pirms 90 gadiem Latvijas iedzīvotājiem ar preses starpniecību atgādināja, ka stājušies spēkā Kārļa Ulmaņa valdības iekšlietu ministra Viļa Gulbja 4. augustā izdotie jaunie "Noteikumi par mežu aizsardzību pret ugunsgrēkiem".

Reklāma

Pirmie trīs šī normatīvā akta punkti noteica: "Ikkatram pilsonim par pamanīto meža degšanu nekavējoties jāziņo tuvākam mežsargam, ugunsdzēsējiem, policijai, aizsargiem vai pagasta valdes locekļiem. Uz pirmo mežu pārvaldes, meža īpašnieka, pagasta valdes vai policijas pārstāvju uzaicinājumu katram darba spējīgam iedzīvotājam līdz 15 km apkārtnē jāsteidzas uz degšanas vietu, paņemot līdzi cirvi, lāpstu vai citu dzēšanai noderīgu rīku. Pie plašiem mežu ugunsgrēkiem izsaucams palīgā arī karaspēks. Līdz uguns apslāpēšanai neviens nedrīkst aiziet no degšanas vietas bez klātesošā ugunsdzēšanas darbu vadītāja atļaujas. 

Katrs darba spējīgs iedzīvotājs, kas uz uzaicinājumu nekavējoties neierodas degšanas vietā un nepieliek visas pūles pie dzēšanas, vai atstāj patvaļīgi degšanas vietu, sodāms likumā paredzētā kārtībā un apmērā."

Par dienas algas samaksāšanu (tās apmērus noteica Iekšlietu ministrija) visiem dzēšanā iesaistītajiem bija jāparūpējas meža īpašniekam. Viņam bija jākompensē arī dzēšanā sabojātie darbarīki. Ja dzēsēji atrada uguns izcelšanās cēloni vai tā pazīmes, piemēram, ugunskuru, ogles, papirosu galus, tad, informējot Mežu administrāciju, vajadzēja pieaicināt lieciniekus un "uguns izcelšanās pazīmes jāapsargā no izzušanas un vajadzības gadījumā jāuzrāda policijai vai izmeklēšanas tiesnesim". Uguni mežā atļāva kurināt tikai no 15. septembra līdz 15. aprīlim. Ugunskuri bija vajadzīga lieta, jo tos kurināja gan mežstrādnieki, gan ogļu deģi, gan sveķu tecinātāji. Ugunskura vietu iepriekš nācās notīrīt no sausām lapām un cita, kas varētu ātri aizdegties. Uguni nedrīkstēja kurināt tuvāk par četriem metriem no kokiem. Pēc tam uguns bija rūpīgi jānodzēš. Savukārt no 15. aprīļa līdz 15. septembrim uguns kurināšana un smēķēšana kā mežā, tā uz meža ceļiem bija pilnībā aizliegta. Tāpat nedrīkstēja "sarīkot valsts mežā izpriecas un izrīkojumus bez vietējā virsmežziņa atļaujas". Mežistrāde un kokmateriālu izvešana tika atļauta no 15. septembra līdz 1. maijam.

Latvija, 1924. gada 13. augustā

Straupe. Izblamējies kavaliers. Kāds ziķerīgs puisis, paņēmis savu cielaviņu zem rokas, slaidi pastaigājās pa Braslas upes krastu un priecājās par zivtiņām, kas kārklos kuļināja zeltzvīņotās astītes. Kad sirds svilst mīlas kvēlē, tad jau par visu ko prieks, pat par sprunguļu, kas ieķeras kājās. Bet uzreiz – bladāc! – līgava upē iekšā, kuplā frizūra vien palika virs līmeņa kā plosts. Izķepurojusies krastā šī, protams, sarāva kavalieru baķī, ka tas tik nevērīgs: ļauj skuķim atvarā velties. Un uzplaukusē mīlas puķe pēkšņi novīta. Tas nu tas mazākais, skuķis raus kavalieru pie tiesas par "goda laupīšanu". Skaidrais ūdentiņš godu laupījis, vai nav ērmīgi tie meitieši? Un puisim par to jāatbild? Nav viegli par kavalieru būt.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Ko tu saņemsi:

  • Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
  • Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
  • Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
  • Gata Šļūkas karikatūru
  • Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu