15.4 °C
1974. gada 12. augustā. Pirms 50 gadiem beidzās kapitālie remonta un restaurācijas darbi Dailes teātra dibinātāja, latviešu teātra tradīciju veidotāja Eduarda Smiļģa (1886–1966) mājā Rīgas Pārdaugavā, E. Smiļģa ielā 37/39.
16. augustā šajā ēkā, lielam teātra ļaužu un latviešu inteliģences pārstāvju pulkam klātesot, atklāja Teātra muzeju, kura iekārtošana gan vēl bija turpmāko gadu jautājums. Svarīgāko uzrunu sacīja Latvijas PSR Teātra biedrības priekšsēdētāja Lidija Freimane. Viņa arī simboliski pasniedza Smiļģa mājas atslēgu tās apsaimniekotāja – Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja – direktoram Voldemāram Kalpiņam.
Smiļģis savu namu bija veidojis pēc paša iecerēm un mirkļa iegribām; stilu haoss un neparastās idejas tā interjeros atspoguļoja īpašnieka personību.
Taču režisora dzīves laikā ambiciozā būve netika līdz galam pabeigta, un pēc teātra ģēnija nāves 1966. gadā savdabīgais nams visai strauji gāja bojā. Īstenībā bojāeja bija sākusies vēl agrāk. Kā par to liecinājis dramaturgs Pauls Putniņš (1937–2018): "Tāpat kā Smiļģis kategoriski bija pret ēkas atjaunošanu un interjera sakopšanu, tikpat noraidoši viņš izturējās arī pret piedāvājumiem pāriet dzīvot jaunā dzīvoklī valsts mājā. Un patiešām – līdztekus Smiļģa fiziskajam sabrukumam nolietojās arī viņa nams, nolietojās līdz pilnīgam avārijas stāvoklim. Ar šķietamu mieru un filozofisku smaidu, zem kura tomēr slēpās bezgalīgas skumjas un bažas, reizēm ar ļaunu prieku un izsmējību Smiļģis noraudzījās šīs godības iznīcībā."
Pēc īpašumtiesību nokārtošanas Teātra biedrībai 70. gadu pašā sākumā atjaunošanas darbus nācās veikt no nama pamatiem līdz jumtam.
Atjaunojot bijušo, tapa arī jauni elementi. Mazās skatuvītes un skatītāju zāles griestus, improvizējot par Smiļģa iestudētajām lugām, apgleznoja mākslinieki Aleksandrs Stankevičs, Rita Valnere, Edgars Iltners, Indulis Zariņš, Jānis Osis.
Sociāldemokrāts, 1924. gada 12. augustā
Pidriķis pilsētas kanālā. Iepretim stacijai uz kanāla krasta, kurš apžogots minētā vietā, uz margu bija apmeties kāds 50 g. vecs vīrietis un laikam iesnaudies. Piepeši tas sagrīļojās un kūleņus mezdams iegāzās kanālā. Ar lielām pūlēm, ķerdamies pie krasta zālēm, tas beidzot izkūņojās. Salasījās ļaudis. Vecais slīkonis omulīgi sāka paskaidrot par savu nelaimi. Viņš domājis, ka sēžot uz sola un gribējis atspiest muguru pret atzveltni, un tā tā nelaime notikusi. No nāves gan tam nebijis bailes. "Es tak esu izbraucis pasaules jūras, biju Anglijā, Francijā, tur nedabūju galu, kur tad nu tādā grāvī galu ņemšu..." Ieraudzījis kādu labāki ģērbtu pilsoni, viņš piezīmēja: "Ja gribat par mani rakstīt avīzēs, tad zinat – mani sauc Pidriķi." Ļaudis gardi nosmējās.
