15.3 °C
1944. gada 9. augustā. Pirms 80 gadiem PSRS armijas tuvošanās dēļ haosa noskaņu un sliktu priekšnojautu pārņemtā vācu okupētā Rīga pieredzēja traģisku un reizē simbolisku notikumu.
Tūlīt pēc uzkāpšanas uz bēgļu kuģa "Monte Rosa" klāja no sirdstriekas savā kajītē 63 gadu vecumā nomira pēdējais pirmskara Latvijā atbilstoši Satversmei ievēlētais Valsts prezidents Alberts Kviesis (1881–1944). "Citi jau atgriezīsies, bet es to nepiedzīvošu," viņš it kā sacījis dažus mirkļus pirms aiziešanas. Kviesis nav vēlējies doties trimdā uz Vāciju, taču piekritis, kad uzzināja, ka viņa sieva un daļa ģimenes locekļu, kas sarkanās armijas 1944. gada vasaras uzbrukuma dēļ bija nošķirti no Rīgas Zemgalē, jau ir ceļā uz citu evakuācijas kuģi Liepājā.
Valsts prezidenta nāve iestājās, "Monte Rosa" vēl atrodoties krastmalā, iepretī Rīgas pilij. Tāpēc nelaiķi varēja nogādāt krastā un 12. augustā apbedīt Meža kapos.
Pavadītāju skaits bija liels, taču citos apstākļos tā būtu pavisam cita rakstura ceremonija. Bēru gājienu cauri pilsētai neatļāva, jo Rīga gaidīja padomju uzlidojumus. Uz kapa plāksnes sākumā nebija norāžu par to, kas Alberts Kviesis bijis Latvijai. Kvieša prezidentūra oficiāli noslēdzās 1936. gadā. Pēc tam Kārļa Ulmaņa autoritārismā viņš ieņēma dažādus ar politiku nesaistītus amatus, darbojās advokatūrā. Viņš tika brīdināts par 1941. gada 14. jūnija deportācijām un kopā ar ģimeni slēpās kādās mežsarga mājās netālu no sava īpašuma Penkules pagastā, pēc tam pie draugiem. Nav gan skaidrs, vai Kviesi šajā dienā paredzēja izvest. Vācu okupācijas laikā viņš, vācu pierunāts, uzņēmās pašpārvaldes tieslietu ģenerāldirektora pienākumus, kaut saprata pašpārvaldes bezspēcību; bija pret mobilizēšanu latviešu leģionā. "Pastāvīgā nervozēšana, rūpes un tielēšanās ar vāciešiem tēvu nogurdināja un nomāca. Sirds kaite progresēja, viņam bija regulāri jāņem zāles un jāiet pie speciālistiem. Tēvs izšķīrās darbu atstāt, bet arī tas nebija tik viegli izdarāms, jo vācieši vilcinājās dot piekrišanu," vēlāk rakstīja viņa dēls Ēriks Kviesis. Ir versija, ka uz Vāciju viņš devies arī tāpēc, lai palīdzētu no turienes iedibināt sakarus ar Zviedrijas Sarkano Krustu, ko arhibīskaps Teodors Grīnbergs cerēja iesaistīt kara apdraudēto latviešu bērnu evakuācijā uz Zviedriju.
Kurzemes Vārds, 1924. gada 9. augustā
Nenormāls pasaules ceļotājs. Nesen laikraksti ziņoja, ka kāds R. ar biedriem nolēmis doties laivā no Rīgas pasaules ceļojumā pa visām pasaules jūrām un okeāniem. No kompetentas puses tagad paskaidro, ka no šā pasākuma nekas nevarot iznākt, jo "jūrnieks" R. ir kroplis. Arī kā jūrnieku viņu neviens nepazīst.
R. apstaigājis sava nodoma realizēšanai valsts vīrus, jūrniecības departamentu, meteoroloģisko biroju, iekšlietu ministriju un citas iestādes.
Jūrniecības departamentā viņš pieprasījis jūras kartes un globusu. Iekšlietu ministrijā viņš lūdzis atļaut sarīkot dažādus izrīkojumus, priekšlasījumus utt., lai savāktu līdzekļus. R. pirmais mēģinājums sarīkot kādu "sensacionālu jūrnieku vakaru" beidzies bēdīgi, bez panākumiem.
