3.5 °C
Pagājušā gada decembra sākumā grāmatniecībai un kultūras dzīvei sekojošo aprindu sociālo tīklu vidē valdīja liels sašutums. Iemesls bija grāmatu apgāda "Zvaigzne ABC" īpašnieces un valdes priekšsēdētājas Vijas Kilblokas 2. decembra ieraksts "Facebook" kopienā "Izcilas grāmatas", ka "beidzot pēc vairāku gadu skaņošanas" aģentūra, kam pieder angļu rakstnieces Enidas Blaitones (1897–1968) darbu autortiesības ("Hachette UK"), ļāvusi drukāt "Slaveno Pīlēnu Timu" oriģinālajā, nevis no padomju laikiem pazīstamajā, no krievu valodas pārceltajā saīsinātajā versijā.
Tiesa, darbs būšot "drusku palabots", rakstīja V. Kilbloka. Piemēram, teksts, kur Tims (oriģinālā Džimijs) "izlīda pa nokvēpušu cauruli un kļuva gluži melns" jaunajā izdevumā izlabots uz "izlīda pa nokvēpušu cauruli un kļuva pavisam netīrs", bet "melnais ķēms", kā viņu nodēvējuši pārbijušies pīļu brāļi un māsas, kļuvis politkorektāks – "briesmīgais ķēms".
Šī vēsts sociālajos tīklos izraisīja negatīvu emociju sprādzienu, kur izdevēju virzienā tika raidīti saucieni "Kauns!", arī retoriski vaicāts: "Nu tas sācies arī pie mums?" un paustas aizdomas, ka sekošana pārspīlētam politkorektumam mums tuvākā laikā var sagādāt ne vienu vien pārsteigumu literatūrā. Kad komentāru skaits pie ieraksta sasniedza 250, tālāka komentēšanas iespēja tika slēgta.
Vēlāk sarunā "Zvaigznes" īpašniece atzina, ka stāstu par Tima iznākšanu sociālajos tīklos nemaz nebūtu likusi, ja zinātu, ka liela publikas daļa to tulkos, ka ir runa par kaut kādu tekstu revīzijas kustību, kas nāk no Latvijas, kaut šajā gadījumā tā ir no Enidas Blaitones autortiesību turētājiem Rietumos uzspiesta realitāte, ar ko izdevēji spiesti rēķināties, ja vēlas saņemt licenci. "Turklāt es jums pat nemācētu paskaidrot, kāpēc Rietumu sabiedrībā ir tādi procesi, kādi tie ir. Tur katram pašam jāpēta un jāizdara savi secinājumi," "Facebook" strīdos rakstīja Kilbloka. Taisnības labad jāteic, ka sašutumu raisījušais ieraksts patiešām bija viegli pārprotams.
Dzimumi un krāsas
Kādi tad ir šie procesi, un vai tiešām "cancel" jeb atcelšanas vai izslēgšanas kultūra, kas konkrētā situācijā nozīmē par politnekorektiem uzskatītu jēdzienu cenzēšanu, pārņems visus agrāk uzrakstītos literāros darbus arī pie mums? Pasaulē diskusijas par iepriekšējās paaudzēs sarakstītu literāru darbu uztveri tagad nav jaunums. Tomēr pieaugušo literatūras klasiku atcelšanas kultūra, pēc visa spriežot, skar vien atsevišķos gadījumos.
Zināmā mērā ir pat labi, ja kopš autora nāves pagājuši autortiesību likumā paredzētie 70 gadi un juridiskais pārmantotājs nav skaidrs, jo tad izdevēji par kāda vēlmi koriģēt tekstu var nelikties ne zinis.
Par izmaiņām tekstos var lemt tikai autortiesību mantinieki, tas ir, tiesību turētāji – parasti tie ir rakstnieka pēcnācēji un juridiskā aģentūra, kas pārstāv viņu intereses vai iegādājusies autortiesības, – ne jau kāds izdevējs pats uz savu galvu. Pieļaujami gadījumi, kad pie neērta jeb novecojuša jēdziena izdevējs sniedz vēsturisku skaidrojumu un norādi uz laiku, kad attiecīgais darbs tapis.
Vija Kilbloka stāsta, ka Latvijā pārsvarā jāsastopas ar situācijām, kad tiesību turētāji pieprasa, lai tiem uzrādītu tulkojumu. Tā tas bijis arī ar Timu: "Tagad praktiski katras grāmatas tulkojumus, it sevišķi bērnu, pirms dodam uz tipogrāfiju, sūtām apstiprināt autortiesību turētājiem. Jo tā rakstīts līgumā. Agrāk bija obligāti jāaizsūta tikai vāki. Tagad drukājam tikai tad, kad ir apstiprināts viss."
Reizēm aizrādījumi mēdzot būt grūti izprotami. Piemēram, kādēļ nepatīk tulkotāja lietotas vārda pamazināmās formas. "Visi šie dzimumi, krāsas un ādas krāsas... Neviens jau tam nespēj vairs izsekot. Un tas nav maināms ar kādu sašutuma izrādīšanu. Tas var mainīties tikai, mainoties politikai un panākot konsensu, ka grāmata ir grāmata. Reizēm smieklīgi, bet cilvēkam, kurš piedzīvojis padomju laika cenzūru, tas viss ir pupu mizas. Un, ja pie mums tagad taisās grāmatas pārrakstīt vieglajā valodā, tad ar ko tas atšķiras no šī?" spriež izdevēja.
