"Puse vīriešu, kas cieš no partneres vardarbības, nekad par to nerunā. Pētījums Lielbritānijā uzrāda, ka 70% šo vīriešu apsver pašnāvību, lielākā daļa cieš no depresijas. Latvijā šie cipari ir daudzreiz augstāki."
"Un mums joprojām nav neviena palīdzības centra zēniem un vīriešiem," tā nesen sociālajos tīklos rakstīja Pusaudžu psihoterapijas centra vadītājs Nils Konstantinovs. Diskusiju par vīriešu garīgo veselību nupat atkal uzjundījis traģiskais notikums ar basketbolistu Jāni Timmu – šonedēļ viņš Krievijā miris, tiek izvirzīta versija, ka viņš izdarījis pašnāvību. Mediji atgādina par viņa sarežģītajām attiecībām ar bijušo dzīvesbiedri Annu Sedakovu, sociālajos tīklos daudzi jau izteikuši verdiktu, ka "nelaimīgā mīla un Sedakova pie visa vainīga". "Sieviešu vardarbība mēdz būt letāla. Diemžēl. Par sieviešu vardarbību ļoti maz runā un raksta. Kādreiz to piemin Nils Konstantinovs," sociālajā tīklā raksta Ivars Auziņš. "Neviena sieviete neatļausies izdrāzt vīrieša smadzenes, ja jutīs, ka viņš ir stabils sevī. Vīrietim ir jāstrādā ar sevi un savu psiholoģisko noturību, kaut tur "vai asinis pa degunu". Sieviete gaida no vīrieša tieši šo psiholoģisko noturību, jo sieviete ir emocija," raksta kāda sociālo tīklu lietotāja. Citi gan aizrāda – vēl neviens neko skaidri nezina, bet vainīgo jau atraduši, kaut "neviens no malas nezina, kādas bija attiecības".
Skaidrojot, ko atklāj N. Konstantinova minētais pētījums un vai Latvijā tiešām nav neviena palīdzības centra zēniem un vīriešiem, no "Latvijas Avīzes" sarunu biedriem izskan atziņa, ka
Latvijā pārāk maz tiek runāts par vīriešu mentālās veselības problēmām.
Pētījums, kuru piemin Konstantinovs un kuru veikusi Karalienes universitāte Belfāstā kopā ar Ziemeļīrijas komisāru noziegumu upuru jautājumos, ir veikts nevis Lielbritānijā kopumā, bet gan Ziemeļīrijā. Šīs valsts nevalstiskās organizācijas, kas atbalsta no vardarbības ģimenē cietušos vīriešus, jau ilgāku laiku kritizē varasiestādes par sliktiem atbalsta pasākumiem un finansējuma trūkumu.
Pētījumā norādīts, ka Ziemeļīrijā neesot patvēruma vīriešiem, kas cietuši no vardarbības ģimenē. Vairāk nekā 70% no pētnieku aptaujātajiem vīriešiem ir sacījuši, ka apsvēruši iespēju izdarīt pašnāvību, un vairums no viņiem bija piedzīvojuši depresiju vai trauksmi. Pētījumā konstatēts, ka "šķēršļi, kas saistīti ar stigmatizāciju un uzticēšanos", bijusi visizplatītākā lieta, kas nav ļāvusi vīriešiem meklēt palīdzību.
Cietušie vīrieši, kuri piedalījās pētījumā, atklājuši, ka visbiežāk viņi saskārušies ar psiholoģisko agresiju, piespiedu kontroli un fiziskiem uzbrukumiem.
Ziemeļīrijas tieslietu un veselības ministri solījuši izmantot ziņojumā sniegtos ieteikumus, lai palīdzētu cietušajiem vīriešiem justies drošāk, kā arī norādījuši, ka pētījums esot palīdzējis izprast cietušo vīriešu īpašo pieredzi.
Lielbritānijas valdība piešķir finansējumu
Augsts pašnāvniecisku domu līmenis vīriešiem ir tendence, kas redzama arī citos pētījumos, kuri veikti, piemēram, Anglijā un Velsā. Organizācija "Dads Unlimited" norāda – dati par pēdējiem 30 gadiem apliecinot, ka pašnāvību skaits vīriešu vidū ir ievērojami augstāks nekā sieviešu vidū – vīriešu īpatsvars ir aptuveni trīs ceturtdaļas no visām reģistrētajām pašnāvībām. "Dads Unlimited" garīgās veselības nodaļas vadītāja Gemma Lavsona atsaucas uz Apvienotās Karalistes statistiku, kas liecinot, ka vīriešiem ir mazāka iespēja piekļūt garīgās veselības pakalpojumiem nekā sievietēm. Daudzi vīrieši, kurus atbalsta "Dads Unlimited", stāstījuši, ka par savas mentālās veselības problēmām viņi parasti runājot ar savu ģimenes ārstu, kurš izrakstot antidepresantus vai citus psihotropos medikamentus, un tas arī esot viss.
Organizācijas pārstāvji bieži dzirdējuši vīriešus stāstām, ka viņi nevēlas piekļūt garīgās veselības atbalstam, jo viņiem esot bažas, ka viņi tikšot atzīmēti kā "bīstami" vai "nekompetenti tēvi".
Viņiem šķiet, ka vīriešiem nav pieņemami runāt par savu garīgās veselības stāvokli, organizācijas mājaslapā internetā skaidro Gemma Lavsona.