15 °C
Piedzīvojusi vilšanos, ka manam dēlam neiet pie sirds tās grāmatas, ko pati neatņemdamās lasīju bērnībā, savulaik iztērēju kaudzēm naudas un laika, meklējot lasāmvielu, kas viņam patiktu un mani negarlaikotu. Taisni tā. Ja vakarā skaļi jālasa grāmata, kura ir muļķīga vai garlaicīga, tas nekādi neveicina ne bērna nākotnes lasītprieku, ne sarunas par izlasīto. Kiranas Milvudas Hārgreivas "Džūlija un haizivs" ir grāmata, par kuru priecāsies ne vien bērni, bet arī mammas un tēti.
Tiesa, tā paredzēta tāda vecuma bērniem, kuri jau lasa paši un pamazām dodas uz pusaudzības pusi, bet esmu droša, ka noderēs arī vecākiem. Pirmkārt, tāpēc, ka ir no tiesas laba lasāmviela, otrkārt, tāpēc, ka var kalpot par ieganstu jēdzīgām sarunām ar bērniem, palīdzot viņiem saprast sevi, pasauli un pieaugušos.
Oriģinālā grāmata iznāca 2021. gadā, drīz vien izpelnīdamās atzinību un apbalvojumus, latviski Renātes Punkas tulkojumā tika izdota pagājušā gada vasarā Jāņa Rozes apgādā, bet šogad ieguvusi Jāņa Baltvilka balvu tulkojumu kategorijā.
Grāmatas autore ir Lielbritānijā pazīstama rakstniece Kirana Milvuda Hārgreiva – dzimusi 1990. gadā, bērnībā vēlējusies kļūt par kaķi vai pirmo sievieti uz Marsa, pēc tam studējusi Kembridžā un Oksfordā, un galu galā kļuvusi par atzītu un populāru rakstnieci.
Pati autore teic, ka ideja grāmatai "Džūlija un haizivs" radusies pēc tam, kad viņa izlasījusi rakstu par Grenlandes haizivi, šī radība atstājusi tik satriecošu iespaidu, ka kļuva par grāmatas varoni un gluži simbolisku tēlu, bet fonā bijusi arī Covid-19 pandēmija, kas rosinājusi runāt par mentālo veselību, nošķirtību un citiem dzīves saasinājumiem. Romāns sākas, kā jau daždien mēdz sākties bērnu grāmatas. Desmitgadīgā Džūlija kopā ar vecākiem – tēti programmētāju un mammu jūras bioloģi –, kā arī brīnišķīgo kaķeni Nūdeli pārceļas uz dzīvi Šetlendas salas bākā. Ne jau pavisam, tikai uz vasaru, kamēr tētis saved kārtībā bāku, lai tā darbojas un gaismu rāda automātiski. Savukārt mamma ir pametusi aļģu pētniecību, lai atrastu Grenlandes haizivi – noslēpumainu un ūdens dzīlēs mītošu radību, kura visu dara ļooooti lēni, dzīvo neticami ilgi un kuras gadu skaitu var noteikt pēc kristāliem acīs. Mammasprāt, haizivs izpēte ļautu atrisināt daudzas mūsdienu medicīnas problēmas, kas saistītas ar novecošanos, demenci un līdzīgām likstām.
Stāsts sākas bezrūpīgi un daudzsološi – priekšā ir savāda un aizraujoša vasara, kas Džūlijai varbūt arī būs mazliet vientulīga, tomēr pietiekami interesanta. Taču pamazām gaisotne kļūst arvien noslēpumaināka un saspringtāka. Skatoties Džūlijas acīm, lasītājs skaidri jūt, ka kaut kas nav kārtībā, un stāsts top arvien biedējošāks. Grenlandes haizivs ir pārņēmusi ne vien Džūlijas mammas domas, bet iekārtojusies ģimenes mājā uz palikšanu, neļaujot ne mirkli par sevi aizmirst. Grāmata ir vieda, maiga un ļoti poētiska. Autore runā par mūsdienās skaudri aktuālām problēmām – ekoloģiju, mentālo veselību, izstumtību un vientulību –, taču dara to gudri un bez didaktikas. Iespējams, ka vienā mazā romānā ietvert tik daudzas nopietnas tēmas ir mazliet par daudz, no otras puses – tieši tādā pasaulē mēs dzīvojam, gaidīt, ka pārbaudījumi tiks piešķirti pa mazam gabaliņam noteiktā laika posmā, ir naivi un bērnišķīgi. Valdzinoši šķiet tas, kā autore veido tekstu, rakstot paradoksāli, poētiski un gudri. Gados jauns lasītājs var uzzināt dažādas gudrības, noskaidrot sev, iespējams, svešus jēdzienus un pie viena laiku pa laikam apstāties un apdomāt kādu asprātīgu un vienlaikus dziļu domu. Savukārt vecāki var ļoti dabiski ar bērniem pārrunāt lietas, ko vienkārši tāpat – ne no šā, ne no tā – apspriest varbūt liktos nepiemēroti un dīvaini, bet, lasot grāmatu, tas būs pašā laikā. Ak jā, un pie viena var mēģināt atšifrēt atsauces uz kādiem citiem bērnu literatūras klasikas darbiem. Mani nepameta asociācijas ar Tūvi Jansoni un Muminu kompāniju.
Runāt par tekstu un nerunāt par ilustrācijām ir nepiedodami, jo tās ir neatņemama grāmatas sastāvdaļa. Ilustrācijas veidojis Kiranas Milvudas Hārgreivas dzīvesbiedrs Toms de Frestons – pazīstams britu mākslinieks. Ne velti kā grāmatas autori minēti viņi abi. Ilustrācijas papildina un turpina stāstu, rosinot domāt metaforās un simbolos, ne tikai vārdos un jēdzienos. Interesanti, ka grāmatas tapšanas laikā esot nodegusi Toma de Frestona studija, ugunsgrēkā aizgājuši bojā daudzi viņa radītie mākslas darbi. Veidojot "Džūlijas un haizivs" ilustrācijas, mākslinieks izmantojis apdegušo darbu fragmentus un kvēpus, tā apliecinādams, ka vienmēr pat vismelnākajā naktī pār vistumšākajiem ūdeņiem galu galā var iemirdzēties bāka, dodot cerību un gaismu.
