Pasaules atvēršana grāmatā. Saruna ar Baltvilka balvas laureāti — britu rakstnieci Kiranu Milvudu Hārgreivu

Šogad divpadsmit Eiropas valodās sarakstītu 26 izdevumu konkurencē par Jāņa Baltvilka balvas starptautisko laureāti ar romānu "Džūlija un haizivs" kļuvusi godalgotā britu rakstniece Kirana Milvuda Hārgreiva.

Žūrijas vērtējumā Jāņa Rozes apgāda skaistajā izdevumā tiek izcelti tēlainā valodā izstāstītie aizraujošie notikumi, kuri spēcīgi aktualizē ekoloģijas jautājumu nozīmīgumu un spilgti akcentē cilvēka un dabas vienotību kā veselības un laimes pamatu. Tāpat novērtēts tulkotājas Renātes Punkas darbs par augstā profesionālā līmenī veiktu romāna tulkojumu no angļu valodas. Literārās karjeras laikā dzejniece, dramaturģe un rakstniece Kirana Milvuda Hārgreiva ir ieguvusi vairākas nozīmīgas balvas un atzinību visā pasaulē – viņas grāmatas tulkotas jau 30 valodās.

"Kultūrzīmēm" bija gods uzrunāt grāmatas autori un viņas dzīvesbiedru, ilustratoru, mākslinieku Tomu de Frestonu sarunai, kas notika īsi pirms brauciena uz Latviju, kur abi piedalīsies gan balvas ceremonijā šodien, 24. jūlijā, gan arī starptautiskajos bērnu literatūras lasījumos.

Britu rakstniece Kirana Milvuda Hārgreiva un mākslinieks Toms de Frestons. 

Foto: Publicitātes

– Vai kopā esat radījuši daudz grāmatu?

Kirana Milvuda Hārgreiva: – Mana debijas grāmata nāca klajā pirms desmit gadiem, savukārt Toms mākslā darbojas jau 20 gadus, no tiem piecpadsmit dzīvojam kopā. Vienmēr esam zinājuši, ka vēlamies sastrādāties, tikai gaidījām īsto stāstu. Tas gan neatnāca tik ātri, bet gaidīt bija vērts.

– Kā, lai ieinteresētu bērnus, atrodat pareizos vārdus un vizuālo ietvaru?

– Es ļoti ticu, ka bērniem nav vajadzīgi ne nomācoši, ne aizbildnieciski stāsti, bērni ir daudz spējīgāki un zinātkārāki, nekā to bieži iedomājas pieaugušie. Tiesa, izvēloties vārdus, meklēju piemērotus, bet tas nenozīmē, ka tiem jābūt vienkāršiem, turklāt, ja jutīšu, ka stāstam nepieciešams kaut kas sarežģītāks, lietošu to, jo ticu, ka mans lasītājs spēs atrast vārda nozīmi, varbūt pajautās kādam pieaugušajam. Ar bērniem nepavisam nebaidos runāt valodā, kura iederas stāstā, un speciāli nepiemeklēju vienkāršāku valodu.

Toms de Frestons: – Attēliem nebūtu burtiski jāatkārto tieši tas, kas uzrakstīts tekstā, radot vien paskaidrojumu tam, kas jau aprakstīts vārdiem. Mēs vēlējāmies, lai grāmatas attēli parādītu Džūlijas iekšējo pasauli, turklāt lai tā būtu iespējami bagātīga ar metaforām un simboliem. Grāmatas attēlu kopumam jābūt tādam, lai, skatoties ilustrācijas, varētu izjust līdzīgas emocijas, kādas izjūt varoņi, un caur tām iepazīt viņu raksturu.

Bērniem piemīt ļoti spēcīga vizuālā uztvere, manuprāt, dažkārt un pat bieži pieaugušie aizmirst, cik būtiski ir attēli, un nenovērtē to dotās iespējas iepazīt stāstu. Bērnībā iedomu pasaulē iespējams nokļūt ir ārkārtīgi viegli, bērniem metaforas ir gluži vai pašsaprotamas.

– Teicāt, ka stāstu atradāt, kā tas nonāca pie jums, vai nāca pretim pa ielu?

Kirana: – Parasti tā gluži nenotiek, bet šoreiz tā bija gluži vai tiesa. Pirmoreiz par Džūliju un šo stāstu iedomājos, sēžot šai pašā krēslā, kurā tagad runāju ar jums, un, kad piecēlos, sajutu, ka Džūlija seko man un pačukst pašu pirmo teikumu no grāmatas: "Okeānā ir vairāk noslēpumu nekā debesīs." Savienošanās ar Džūliju bija pavisam pēkšņa, atceros, skrēju lejup pa trepēm, saucot Tomam – tā meitene ar mani runā, viņa gluži vai atrodas manā galvā! Tas tik tiešām bija ļoti īpašs brīdis, turklāt Džūlija turpināja ar mani runāt.

– Cik ātri atradāt Džūlijas vizuālo tēlu?

Toms: – Jau izlasot pašu pirmo grāmatas lappusi, uzreiz sapratu, ka šim bērnam piemīt ļoti dziļa un bagātīga iekšējā pasaule. Bieži grāmatu ilustrācijas, attēli mēdz būt dekoratīvi, bet šajā gadījumā teju mirklī izjutu, ka stāstam un ilustrācijām vienam otru jāpapildina. Tāpēc nevēlējos dzīvniekus un ainavas attēlot reālistiski, vēlējos, lai tie ar savu tēlainību ļautu iekļūt okeāna dzelmē, izjust haizivs būtību. Tomēr galu galā viss notika teju nejauši. Laikā, kad meklēju stāsta vizuālo valodu, manā darbnīcā izcēlās ugunsgrēks un liesmās aizgāja bojā simtiem zīmējumu, kurus biju radījis pēdējo divpadsmit gadu laikā. Tad, tupot uz ceļiem ugunsdzēsēju sašļāktajā ūdenī, kurš bija palicis biezs no papīriem un tintes, sapratu, ka arī no šiem materiāliem iespējams izveidot mākslas darbu, to vēlāk izmantoju, radot ilustrācijas grāmatai "Džūlija un haizivs". Tas joprojām liekas maģiski – kā no sadegušajiem darbiem radās jauna pasaule. Grāmatā ir daudz slāņu – par garīgo veselību, par to, kā tumsā iespējams atrast gaismu, turklāt ne tikai atrast ceļu, bet arī no tumsas izveidot ko jaunu. Strādājot pie grāmatas, kopumā radīju ap diviem tūkstošiem zīmējumu.

– Klausoties jūsu teiktajā, liekas, ka, topot šai grāmatai, grūtāk bijis atrast tās ilustrācijas nekā uzrakstīt…

Kirana: – Pavisam noteikti. Es nezinu, kā pieņemts Latvijā, bet esmu novērojusi, ka Anglijā uz vāka mākslinieka vārdu bieži pat nepiemin. Tas ir ļoti netaisnīgi, jo mākslinieks var ietekmēt gan grāmatas augšupeju, gan arī to teju iznīcināt. Mūsu valstī mākslinieka darbs netiek novērtēts pienācīgi.

– Teicāt, ka pats rakstīšanas sākums bija viegls, vai viegls bija arī turpinājums?

– Tas izklausās neticami, bet mani tik tiešām aizrauj rakstīšana. Kad tā iet labi, varoņi sāk dzīvot paši, un mans uzdevums ir vien pierakstīt, ko viņi dara, redz, jūt. Tā ir dīvaina un aizraujoša pieredze. Maniem darbiem bijuši zināmi panākumi arī pirms "Džūlijas un haizivs", bet šīs grāmatas tapšana bija nedaudz citāda. Negribētu teikt, ka biju iecerējusi to vieglāku, bet darbam nebija noteikts termiņš, tāpēc varēju rakstīt bez saspringuma, kopā ar Tomu varējām visu mierīgi izdomāt.

Šoreiz priekšā nerēgojās izdevējs ar prasību, lai stāsts piedienētu pārdošanai, pārdošanai un vēlreiz pārdošanai. Un tādējādi, bez šī uzspiestā sloga, notika pats labākais, kas vien var notikt: "Džūlija un haizivs" kļuva par manu otro visveiksmīgāko un visvairāk godalgoto grāmatu, un to radījis vien patiess prieks. Patiesībā tādam vajadzētu būt ikvienas grāmatas radīšanas ceļam, bet tas nākas grūti – ja izdevēji izvēlas finansēt kādu projektu, jācenšas iekļauties viņu dotajos nosacījumos.

Šī grāmata kļuva gluži vai par sava veida mācībstundu tam, ka darbs ir jāmīl un, nonākot tumšos ūdeņos, jāpaļaujas uz savu intuīciju un sirdi, jo tad to izjutīs arī lasītāji. Par šo grāmatu rodas ļoti daudz atsauksmju, un domāju, ka tas notiek tikai tāpēc, ka mēs abi šajā darbā tik tiešām ielikām savas sirdis un dvēseles.

Īsā atbilde ir, ka pat pati negaidīju šīs grāmatas panākumus, bet atklājās, ka tā ir labākā.

– Teicāt, ka bērniem piemīt līdzjūtība, bet viņi spēlē arī cietsirdīgas videospēles.

– Cilvēcei visos laikos piemitusi neizmērojama jauda labsirdībai un neticama jauda cietsirdībai. Jautājums jau ir tikai par izvēli. Tiesa, tagad ir ļaunas emocijas rosinošas videospēles, bet pirms gadiem cilvēkus interesēja asiņaini sporta veidi, piemēram, pirms tūkstošiem gadu izklaidējās Kolizejā, skatoties gladiatoru cīņas. Ļaunums un cietsirdība pasauli veido par bīstamu zemi, kurā grūti dzīvot.

Turklāt tieši bērni ir vājākais posms, jo pieņem to, ko viņiem dod, viņos nav barjeras. Tomēr bērns, kurš pieaug, neizjūtot līdzjūtību, ir pieaugušo atbildība, nevis bērna vaina.

Grāmatas tik tiešām ir līdzeklis, ar kura palīdzību var rosināt iztēli un līdzjūtību pret citiem. Mūsu dabiskie instinkti vairojas tāpēc, ka jūtamies vientuļi un no citiem mēdzam baidīties. Taču grāmata spēj šīs izjūtas izskaidrot, gluži kā stāstā par Džūliju un haizivi, tiek skaidrots par garīgo veselību, arī par lielo atbildību, kādu reizēm izjūt bērni, uztraucoties par savu vecāku garīgo veselību. Ja spējam bērnam dot instrumentus, lai viņš nevis kaunētos, bet runātu par to, ko pieredz, viņš tiks galā ar teju jebko, arī nonākot saskarē ar ļauno, kas notiek pasaulē. Ja briesmoni var nosaukt vārdā, tas kļūst daudz mazāk biedējošs.

Toms: – Patiesībā jau arī videospēles ir stāstu stāstīšana, un daudzas no tām māca domāt un atrast jaunus ceļus.

Tomēr tieši grāmatas ir galvenais veids, kā atslēgt jaunas pasaules, tās dod iespēju iztēlei un iztēlotiem stāstiem, palīdz izjust līdzjūtību un iepazīt citus.

Būt bērnu grāmatu autoriem ir ļoti īpaša privilēģija, bet tai piemīt augstākas likmes, tā ir ļoti atvērta pasaule. Ar grāmatu palīdzību varam ceļot, nokļūt pie zvaigznēm un iegūt citu cilvēku pieredzi. Pieaugušos mainīt ir ļoti grūti, zināmā mērā viņu pasaule ir noslēgta. Grāmatām nav jābūt instrumentam, kas bērnus novieto pieaugušo izplānotos rāmjos, bet gan tam, kas paver jaunus ceļus, dod iespēju redzēt lietas no citas puses.

– Kādām īpašībām jāpiemīt autoram, kurš rada bērnu literatūru?

– Autors nedrīkstētu kļūt aizbildniecisks, turklāt reizēm mēdz uzsvērt, ka bērnu grāmatām jābūt viegli lasāmām, arī pašam stāstam esot jābūt vienkāršam. Tāds viedoklis liekas gluži kā klasifikācijas indeksu piešķiršana kinofilmām, piemēram, sadalot, ka filma domāta pieaugušajiem, jo tur parādīta vardarbība, bet cita paredzēta bērniem, tad vēl citu var skatīties jebkurš. Man liekas, ka laba literatūra bērniem ir lasāma jebkurā vecumā, protams, jābūt dažiem ierobežojumiem, piemēram, neattēlot tiešu vardarbību. Bērniem piemīt neticama jauda un iztēle, pārsteidzoša līdzjūtība, viņus nevajadzētu novērtēt par zemu.

Kirana: – Rakstniekam jāpiemīt cieņai pret lasītāju, kā arī izturībai veikt biznesa pusi, jo rakstniecībā pastāv liela konkurence. Vēl nepieciešama arī cerība, ka stāsts spēs lasītāju aizraut, un patiesa interese par iespējamajiem brīnumiem, arī – ticība labajam pasaulē.

Vēl viens būtisks aspekts: rakstu arī pieaugušajiem, un jāatzīst, ka bērni ir jaukāka publika, lai gan viņi pavisam tieši pateiks, ja kaut kas būs neinteresants. Taču viņi kopā ar mani joprojām tic, ka pasauli iespējams mainīt. Bērnu rakstnieku patiešām nekad neatstāj cerība, un viņa skats uz dzīvi ir gaišāks nekā citiem! Strādāt ar bērniem jau pats par sevi liekas kā apbalvojums. Protams, tikpat brīnišķīgi ir būt arī vecākam, ir fantastiska sajūta un privilēģija pieredzēt, kā pasaulē ienāk jauna dzīvība un to atklāj.