Protams, to, kad īsti vispār radusies dzīvība, visdrīzāk, nezina neviens. Arī jebkurš pašizdomātais visa radītājs diezin vai būs tik precīzi pierakstījis savā dienasgrāmatā šādu faktu. Taču kaut vai ļoti aptuveni to var pacensties uzzināt uz tām planētām, kas riņķo ap Visumā visvecākajām zvaigznēm. Mūsdienu pētnieki pauduši, ka vispirms pacietīgi jāmeklē planētas, kas riņķo ap tām zvaigznēm, kuras ir bagātas ar oglekli un vienlaikus trūcīgas saistībā ar metāliem, kā arī atmosfēras sastāvā uzkrājušas bioloģiskas pazīmes.

I

Aptuveni 15 miljonus gadu pēc Lielā Sprādziena Visums atdzisis tik lielā mērā, ka no tā karstās rašanās pāri palikušais elektromagnētiskais starojums iemantoja aptuveni istabas temperatūru. Pētnieki šo Visuma agrīnās vēstures periodu nodēvējuši par “dzīvībai piemērotu”, un tajā gadījumā, ja cilvēki kaut kur Visumā būtu jau bijuši, viņi pilnībā būtu iztikuši bez Saules, jo – lai sasildītos, absolūti pietika tikai ar kosmiskās radiācijas fonu.

Protams, joprojām nav iespējams atbildēt uz jautājumu: vai patiešām dzīvība radusies jau tad? Katrā ziņā pēc Lielā Sprādziena pirmās 20 minūtes valdošie karstie un blīvie apstākļi radīja tikai hēliju un ūdeņradi, kā arī pāri palikušā litija pēdas (aprēķini paužot par vienu uz 10 miljardiem atomu) un nenozīmīgu daudzumu ievērojami smagāko elementu. Taču dzīvība tradicionālajā šā vārda izpratnē prasa ūdeni un organiskos savienojumus, bet līdz tam brīdim vēl bija jāpaiet vismaz 50 miljoniem gadu, kad pirmās zvaigznes savās dzīlēs savienoja ūdeņradi un hēliju skābeklī un ogleklī. Tam, lai šajā agrīnajā posmā varētu rasties dzīvība, traucēja ne tik daudz temperatūra, jo tā jau tieši aptuveni atbilda tai, kas ir mūsdienās, cik pamatelementu nepietiekamība.