Vinstons Čērčils, izrādās, visnotaļ nopietni aizdomājies par šāda kontakta problemātiku.
Nesen plašsaziņas līdzekļos uzpeldēja informācija par kādu iepriekš nezināmu Vinstona Čērčila manuskriptu, kurā viņš spriež, ka varētu eksistēt citplanētiešu civilizācijas. Šī apjoma ziņā nelielā eseja sarakstīta pirms aptuveni 80 gadiem, un tā lielā mērā pamanījusies pārspēt daudzas zinātnei pietuvinātās idejas, kuras turklāt cilvēce vispār sāka risināt tikai pēc vairākām desmitgadēm.
Džordāno Bruno par pasaules daudzveidību
Savos teorētiskajos pieņēmumos Čērčils balstījies labi zināmajā Kopernika principā, kura kaismīgs propagandētājs bija itāļu zinātnieks Džordāno Bruno. Koperniks satrieca pīšļos iepriekš ilgi valdījušo Ptolemaja heliocentrisko pasaules uzbūves ideju, kas paredzēja, ka kosmosa centrā atrodas nekustīga Zeme, bet visi debess spīdekļi, ieskaitot Sauli un zvaigznes, griežas ap to. Džordāno Bruno gāja jau ievērojami tālāk. Savā darbā “Par bezgalību, Visumu un pasaulēm”, kas publicēts Londonā 1584. gadā, viņš tiešā veidā apgalvoja, ka vēl bez Saules ar apkārt riņķojošajām planētām (Kopernika secinājums) ir arī citas zvaigžņu sistēmas, un vispār tādu daudzums realitātē var būt faktiski bezgalīgs. Viņš arī uzskatīja, ka Zeme nav sastindzis “radīšanas akts”, bet gan ir pakļauta dažādām, tostarp arī globālām izmaiņām.
Par šādām idejām, kas pašā saknē neatbilda kristiešu Bībelē transformētajām seno jūdu hronikām, Bruno diemžēl samaksāja ar savu dzīvību – pēc ilgas nīkšanas cietumā viņam 1600. gadā nācās sadegt inkvizīcijas sārtā, kas bija sakurts Romas laukumā Kampo de Fiori. 2002. gadā pāvests Jānis Pāvils II visas asiņainās Romas katoļu baznīcas vārdā publiski atvainojās par inkvizīcijas pastrādātajiem noziegumiem pret cilvēci. Bet jau 19. gadsimta beigās Romas laukumā Kampo de Fiori uzstādīja pieminekli ar uzrakstu “Džordāno Bruno – no simtgades, kuru viņš paredzēja, tajā vietā, kur viņu sadedzināja sārtā”.